Pilsētā

Ritma Gaidamoviča

«Nekādā gadījumā mūs nevajadzētu jaukt ar amerikāņu studentu
korporācijām, ko rāda filmās. Tur korporāciju izpratne ir citādāka
– regulāri tusiņi, viskija vakari… Zinu – sabiedrībā valda
uzskats, ka studentu korporācija nozīmē nepārtrauktas ballītes,
taču tā nav taisnība. Šķiet, šādu aizspriedumu pamatā ir tas, ka
esam slēgta organizācija, – neviens neredz, kas šeit notiek,» tā
studentu korporācijas «Fraternitas Imantica» kamiltonis LLU
Ekonomikas fakultātes 2. kursa maģistrants Eduards Grigorjevs. Viņš
arī akcentē, ka studentu korporāciju nevajag jaukt ar ekonomikas
terminu «korporācija» – daudzu uzņēmumu apvienošanos lielu biznesa
mērķu sasniegšanai.

«Patiesībā jau arī manai tantei nebija glaimojošs viedoklis,
kad ieminējos par ideju iestāties studentu korporācijā. Viņa uzreiz
izsaucās: «Vai tu traks esi?! Tur taču nav normālu cilvēku – ar
viņiem sapinoties, vēl noiesi no ceļa!» Bet tagad, kad viņa redz,
kā esmu mainījies kopš iestāšanās korporācijā, saka: «Redz, es
nemaz nezināju, ka tik labs cilvēks var iznākt no turienes. Tiesa
gan – neviens jau to nezina, tāpēc arī domā aplam!» Jā,
informācijas par mums tiešām ir maz, taču mums ir savi likumi, ka
gluži visu, kas notiek iekšā, mēs nevaram stāstīt un rādīt,» tā
Eduards.  

Līdz mūža galam

«Fraternitas Imantica» korporācija ir akadēmiska organizācija,
kura apvieno studentus. Te tiek uzņemti tikai tie puiši, kuri
studē, vai tie, kuriem jau ir augstākā izglītība. «Mūža
organizācija, kurā nevar iestāties, bet gan vienīgi tikt uzņemts.
Tas nav tā kā universitātē – atnāc, iesniedz dokumentus, atbilsti
kritērijiem un esi iestājies! Tāpat kā visur, arī šeit līdz
uzņemšanai vēl jāiztur vairāki pārbaudījumi, lai pārējie varētu
akceptēt, ka cilvēks var kļūt par vienu no korporācijas biedriem.
«Skaidrs gan šeit visiem ir tas: ja tevi uzņem, tad organizācijā
esi iekšā līdz savas dzīves pēdējai dienai. Protams, pastāv iespēja
izstāties, taču tam jābūt pamatotam iemeslam. Taču baidīties gan
nevajag – studentu korporācija nav sekta vai militārais dienests,
lai gan daudzi to tieši tam pielīdzina,» pasmaida Eduards.
 

Galvenais – palīdzēt brāļiem

Te atnāk studenti – nepazīstami, no pirmā, otrā vai pat piektā
kursa, no dažādām fakultātēm, un viņi kļūst par biedriem. Galvenais
uzdevums attiecībā pret citiem ir palīdzēt: studijās, darbā,
ģimenē, ja vajag – arī finansiāli, audzināt tautiskā garā, izkopt
tradīcijas, būt patriotiem, mīlēt un atbalstīt savu valsti, cienīt
vēsturi. Viena no svarīgākajām lietām ir vienlīdzība. To apstiprina
arī fakts, ka, neskatoties uz gadu starpību, cits citu uzrunā uz
«tu». «Protams, ļoti bieži ir situācijas, kad sēž
astoņpadsmitgadīgs puisis un 80 gadus vecs kungs un viens otru
uzrunā uz «tu». Taču vecuma starpība nekad nav iemesls viedokļu
kaujām vai nevienprātībai kādā jautājumā. Tas ir fantastiski, ka
tev blakus sēž kungs, vecāks par 50 gadiem, un jums vienmēr būs par
ko parunāt, jo jūs šeit esat atnākuši kopīgu mērķu vadīti,» atzīst
Eduards.

Pirmais pārbaudes darbs – referāts

Tāpat kā citās organizācijās, arī šeit tiek dalīti amati.
Studentu korporācijās visi tās biedri jeb brāļi iedalīti trīs
pakāpēs. «Kad studentu uzņem, viņš ir fuksis – zēns jeb mums
krustdēls. Par to noteikti ir daudzi dzirdējuši, ka jauniņajam, kad
viņš tiek uzņemts, jāiziet īpašs apmācības cikls, kurā sevi
jāpierāda gudrībā, darbībā. Jābūt pārliecībai, ka pieņem mūsu
tradīcijas. Te gan jāteic, ka šī uzņemšana ne tuvu nelīdzinās tai,
kāda ir studentu iesvētībās – noķēpā ar vecām olām, iesmaržina
nelabas smakas odekolonu un liek darīt citas vēl neiedomājamākas
lietas, tādējādi klaji ņirgājoties. Mēs esam inteliģenti cilvēki,
mūsu mērķis nav pazemot krustdēlu, bet gan pārbaudīt viņu un
palīdzēt. Piemēram, viens no pārbaudījumiem ir sagatavot referātu
par sabiedrībai aktuālu tēmu, tas var būt gan par vairākām sieru
šķirnēm, gan par Černobiļas Atomelektrostacijas katastrofas
cēloņiem un sekām. Protams, pārbaudām arī cilvēka kārtības un darba
spējas, jo mums ir sava māja, kuru nepieciešams sakopt, taču tas
nenozīmē, ka viņam uzreiz tualetes būs jātīra. Pārbaudes procesā
jāizpilda vēl virkne uzdevumu, kā arī jāizrāda, ka patiesi interesē
valsts vēsture un esi valsts patriots, bez tā te nevar,» stāsta
Eduards.  

Krustdēls, kamiltons, filistrs

«Mums nav svarīgs jebkurš, mums svarīgākais ir kvalitāte,
tāpēc trīs viesu vakaros, kad notiek pirmā satikšanās ar jaunajiem,
vērojam puišus – ir no viņa kāda jēga vai nav. Ja redzam
ieinteresētību, aicinām uz tādu kā darba interviju,» stāsta
Eduards. Kad krustdēls sevi pierādījis, izturējis visus
pārbaudījums, saprot lietas būtību, pieņem korporācijas iekšējās
tradīcijas, ir gatavs aktīvi darboties un uzņemties kādu amatu,
viņš, ievērojot īpašus noteikumus, ir tiesīgs pāriet nākamajā
līmenī – kļūt par aktīvo konventa locekli jeb kamiltonu. «Parasti
šie cilvēki ir tie, kuri studē, atrodas uz vietas korporācijā,
pilda kādu pienākumu, tā teikt, redzamākā korporācijas daļa,»
stāsta Eduards. Bet, kad students absolvējis universitāti, veido
vai jau ir nodibinājis ģimeni, varbūt maina dzīvesvietu, viņš
saprot, ka nevar korporācijai veltīt tik daudz laika, tāpēc pāriet
nākamajā līmenī un kļūst par filistru. Tādā kārtā studentu
korporācijā viņš arī paliek līdz mūža galam. «Šis ir korporācijas
biedrs, taču pasīvs, jo ierodas, kad vēlas vai sanāk laika, parasti
uz korporācijas lielākiem notikumiem, jubilejām, nozīmīgiem
pasākumiem,» stāsta Eduards. Šobrīd korporācijā ir 25 krustdēli, 35
kamiltoni, bet pārējie jau kļuvuši par filistriem, kopā, ieskaitot
biedrus Eiropā, Austrālijā, Kanādā un ASV, ir 170. 

Paveras daudz iespēju

«Kāpēc pats iestājos? Tas, kurš dzīvojis kojās, zina, kāda tur
dzīve: studijas, ballītes, filmas… Iedzer, pamostas – o, sesija!
Vai arī cits scenārijs: universitāte – sports – mēģinājums –
veikals – kojās gulēt. Neesmu dejotājs, nedziedu korī, neesmu
profesionāls basketbolists, nebija kur likt savu brīvo laiku, taču
vēlējos kaut ko mainīt. Gāju pa universitātes gaiteni un pamanīju
afišu. Skatos – viesu vakari studentu korporācijās. Aizgāju,
paskatījos, mani redzētais ieinteresēja un es paliku. Tā nu te
aizvadu jau desmito semestri,» stāsta Eduards. 

Eduards atzīst, ka pēc tā dzīve mainījusies ļoti krasi.
«Pirmkārt, ieguvu ļoti daudz draugu un paziņu no daudzām
fakultātēm. Otrkārt, paveras pavisam cita dzīve – sanāk piedalīties
tādos pasākumos, kuros mirstīgais cilvēks nemaz netiek. Piemēram,
18. novembra gājiens, kad teju visa Latvija vēl guļ, bet pulksten 8
apmēram tūkstotis cilvēku iet uz Brāļu kapiem pieminēt tos, kas
Latviju padarījuši brīvu. Manuprāt, tā ir augstākā forma, kā var
izrādīt patriotismu un cieņu pret savu valsti, tās vēsturi un mūsu
senčiem. Tāpat 11. novembra gājiens, strēlnieku leģionāru piemiņas
pasākumi,» stāsta Eduards. 

«Protams, jāatzīst gan, ka visinteresantākā ir korporācijas
iekšējā dzīve, tradīcijas, ko mēs ievērojam, taču par tām
nedrīkstam visiem stāstīt. Varu tikai teikt to, ka korporācijām
piedien senatnīgums, bruņinieciskums, dziedāšana, īpaša alus
dzeršana un citi pasākumi. Tā noteikti nav bezjēdzīga žūpošana, bet
visam pamatā ir tradīcijas, tas notiek kontrolēti un ļoti
kulturāli. Mums ir savs likumu krājums, kurā definēts pilnīgi viss
– kā jāuzvedas, kas jādara, kam jābūt…» stāsta Eduards.
 

Te iemāca labas manieres

Lai gan sabiedrībā pastāv aizspriedums, ka šeit jau nekas
vairāk par ballītēm nav, izrādās, ka korporācija ir tā vieta, kur
kļūt par kulturālu cilvēku. «Studentu korporācija patiesi ir kā
treniņnometne, uz kuru tu atnāc tāds mazs un zaļš gurķis, norāvies
no ķēdes, prom no vecākiem, nav ko darīt… Bet te, studentu
korporācijā, tevi ieliek foršos, smukos rāmjos. Iemāca apģērbties,
jo korporācijā valda klasisks stils, te neviens nenāk džinsos,
saplēstā T kreklā. Vienmēr jābūt uzvalkam, kreklam un kaklasaitei,
uz pasākumiem vēl mūsu atpazīšanas zīmei lentai, cepurītei jeb
deķelim ar mūsu korporācijas krāsām. Te iemācās labas manieres,
galda ētiku, uzvedību. Viena no svarīgākajām lietām, ko iemācās
korporācijās, ir spēja izteikt savas domas, pamatot tās, runāt
lielas auditorijas priekšā, prezentēt sevi, iemaņas, idejas. Tas
ļoti noder tālākā dzīvē – gan studijās, gan darbā,» stāsta
Eduards.

«Cik jauniešu mūsdienās māk dejot kārtīgu valsi, nevis
mīcīties uz vietas, bet četrstūrītī un griezties? Cik zina, kas ir
polonēze vai fokstrots? Mēs visu to iemācāmies, mēs zinām. Tāpat kā
Latvijas un studentu himnu «Gaudeamus», kuru zina tikai retais.
Esot šeit, tu piedalies dažādās ballēs, ej uz teātri, operu,
tādejādi paplašinot savu redzesloku. To visu darām kopā, protams,
neiztiekam arī bez kopīgas iešanas uz hokeja vai citām sporta
spēlēm, arī pašu sporta spēlēm,» atzīst Eduards. Jāpiebilst, ka šī
studentu korporācija jau šobrīd gatavojas greznākajai ballei –
Oskara Kalpaka ballei, kas notiks 23. februārī. 

Korporācijas dzīvos

«Tie, kas zina, kas mēs esam, – galvenokārt vecāka gadagājuma
cilvēki – pret studentu korporāciju un tās biedriem izturas ar ļoti
lielu cieņu, bet tie, kas nezina mūs, asociē ar kaut ko negatīvu.
Parasti jau tā ir, ka viss nezināmais ir slikts. Esam saukti gan
par dzērājiem, gan par fašistiem. Man jau šķiet, ka tikai retais,
redzot kādu ar mūsu cepurīti galvā, zina, ka šis cilvēks ir no
studentu korporācijas,» spriež Eduards. Viņš gan min, ka,
neskatoties uz sabiedrībā pastāvošiem stereotipiem, studentu
korporācija vēl dzīvos. «Kamēr mums ir sava māja, pagalms, cilvēki,
kuri nāk un darbojas, mēs būsim aktīvi un mūs redzēs. Šobrīd mums
ir 25 krustdēli. Es domāju, ka mēs vēl ilgi pastāvēsim. Pat
nepieļauju, ka tā varētu tikt likvidēta, domāju, ka arī mans dēls
vai meita darbosies studentu korporācijā,» tā Eduards. Viņš arī
atzīst, ka gan viņš, gan visi pārējie biedri ir ļoti lepni, ka viņu
korporācija atrodas tieši Jelgavā, Studentu pilsētā, kurai viņi
šķiet ļoti noderīgi. «Vienmēr pārējo Latvijas korporāciju biedri,
atbraucot ciemos, zina, ka nav atbraukuši un kaut kādu ielu, māju,
bet gan uz Studentu galvaspilsētu,» piebilst Eduards.