27.7 °C, 2.6 m/s, 38.7 %

Pilsētā

Lai zināšanas nav tikai uz papīra
21/02/2008

Konstruktīva un inteliģenta saruna – tā, raksturojot Valsts prezidenta Valda Zatlera rīkoto diskusiju augstskolu rektoriem un vidējo izglītības ie­stāžu vadītājiem, saka Jelgavas Valsts ģimnāzijas direktore Ināra Daščinska.

Kristīne Langenfelde

Konstruktīva un inteliģenta saruna – tā, raksturojot Valsts
prezidenta Valda Zatlera rīkoto diskusiju augstskolu rektoriem un
vidējo izglītības ie­stāžu vadītājiem, saka Jelgavas Valsts
ģimnāzijas direktore Ināra Daščinska.

 
Nu jau var teikt, ka Valsts prezidents ir aizsācis tradīciju –
reizi mēnesī viņš uz diskusiju aicina izglītības speciālistus, lai
pārrunātu sfēras aktualitātes. Pirmā tikšanās bija jau janvārī, bet
otrā – pagājušajā nedēļā. Šoreiz valsts augstākā amatpersona
aicināja Latvijas rektoru padomi un skolu direktorus uz diskusiju
«Vēlmju un prasību saskaņotība izglītībā». No mūsu skolām diskusijā
piedalījās Jelgavas Valsts ģimnāzijas direktore I.Daščinska.
 
Šķiet, ka šobrīd joprojām nebeidzas diskusijas par jauniešu
nevēlēšanos apgūt eksaktās zinātnes, priekšroku dodot
humanitārajām. Motivēt jauniešus apdomāt savu izvēli rosinātas tiek
gan vidusskolas, gan augstskolas. 
Jā, arī mūsu diskusijā šī bija viena no tēmām, ko aktīvi
apspriedām. Lai cik neizskanētu vēlme akcentēt eksaktos
priekšmetus, izglītība tomēr nevar balstīties tikai uz vienu bloku
– eksakto vai humanitāro. Ir jārod balanss. To uzsvēra arī
prezidents. Viņš neuzskata, ka atbalstāma būtu ideja par valsts
pasūtījuma veidošanu studiju programmām. Pieņemsim, ka valstī
nepieciešami inženieri un valsts veido tādu kā atbalsta programmu,
taču arī prezidents uzsvēra, ka šāds mākslīgs stimuls nevar būt
risinājums. Arī mēs tam piekrītam, jo, intensīvi atbalstot vienu
izglītības virzienu, pārējie tiek atstāti novārtā un pēc kāda laika
var rasties situācija, ka attopamies jau otrā grāvī – inženieru ir
par daudz, bet trūkst citu specialitāšu pārstāvju. Tāpēc svarīgāk
būtu ļaut jauniešiem pašiem izvēlēties, bet šo izvēli, protams, ir
iespējams motivēt.
Kā motivēt?
Jau šobrīd vai ikvienā skolā jauniešiem ir pieejama informācija par
pieprasītākajiem speciālistiem, skaidrojoši materiāli, kas viņiem
noteikti varētu atvieglot izvēli – jaunietim pašam jāļauj domāt,
jāspēj analizēt un saprast, kādā jomā viņš vēlāk varētu būt
pieprasīts.
Tā kā šoreiz uz diskusiju bija aicināti vidusskolu direktori un
augstskolu rektori, tad noteikti vairāk tika runāts par pēctecību
vidusskola – augstskola. Kādas galvenās problēmas šobrīd jūtamas
jauniešiem, kas pēc vidusskolas uzsāk mācības augstskolā?
Manuprāt, šeit nav būtisku atšķirību tam, kā tas ir citos
izglītības pakāpienos. Līdzīgi kā bērns beidz sākumskolu un nokļūst
pamatskolā, pēc tam no pamatskolas vidusskolā un vēlāk no
vidusskolas augstskolā – katrā no šiem pakāpieniem ir savi
klupšanas akmeņi un pēc būtības tie ir visai līdzīgi. Arī šoreiz
runājām par nepieciešamību vairāk sadarboties un veidot tādu kā
pēctecību, lai pāreja nākamajā izglītības pakāpē jaunietim būtu
vieglāka. Noteikti būtu jādomā par izglītības programmas standarta
pārskatīšanu – šobrīd brīžiem šķiet, ka atsevišķos priekšmetos
skolēnam ir jāapgūst vesela gūzma zināšanu, taču to nostiprināšanai
vienkārši pietrūkst laika. Viela ir plaša, bet, kas tad patiesi
paliek skolēna galvā, ir jautājums. To mēs izjūtam arī savā skolā –
atnāk jaunietis uz 7. klasi ģimnāzijā, ar labu rezultātu
uzrakstījis 6. klases gala darbu, bet jau pēc mēneša, šīs pašas
zināšanas viņam atprasot, rezultāts ir krities pat par 2 – 3
ballēm. Bērns šokā, vecāki nesaprašanā, bet pedagogam kļūst skaidrs
– iemācīts ir tikai uz gala darbu, bet zināšanas nav nostiprinātas.
Šobrīd trūkst tās pēctecības – piemēram, skolēns jau līdz 7. klasei
pārskrien latviešu gramatiku, bet tad no 7. līdz 9. klasei atkal
sāk to pašu, tikai jau dziļāk, pamatīgāk. Bet nereti tad skolēnam
iestājas pretreakcija: lietvārds? – to jau es zinu, un papildu
informācija jau vienkārši vairs netiek uztverta.
Tas ir par pamatskolu un ģimnāziju, bet kā ar ģimnāziju un
augstskolu?
Tur ir līdzīgi. Jaunietis, kas ģimnāzijā bija motivēts mācīties un
guva labas sekmes, aiziet uz augstskolu, bet pirmajos mēnešos viņam
tur dažkārt nav ko darīt. Protams, no vienas puses, to dēvējam par
patstāvīgāku izglītošanos, bet, no otras, – jaunietis saprot, ka
viena vai otra diena viņam brīva, lekcijas nenotiek, būtu jāsēž
lasītavā, jāgatavo uzdotais, taču notiek pretējais: jaunietis vai
nu vienkārši paņem brīvdienu, vai sāk meklēt darbu. Un tad nu rodas
situācija, ka students viņš ir tikai uz pusslodzi – mācības tiek
sarautas vienā naktī, tur rodas arī tas plaģiātisms, un students
jau vairs nav students.  
Taču vidusskolās jau arvien vairāk tiek praktizēts patstāvīgāks
izglītošanās darbs, lai jauniešiem, nokļūstot augstskolās, tas
nebūtu jaunums.
Protams, mums ir projektu nedēļas, arī ikdienas mācību process
arvien vairāk tiek organizēts, atstājot vietu patstāvīgai
izglītošanai, zināšanu papildināšanai, taču, iespējams, sadarbībai
starp augstskolām un vidusskolām jābūt dziļākai. Pie šāda
secinājuma nonācām arī diskusijas laikā. Valsts prezidents pat
rosināja kā vienu no sadarbības veidiem izmēģināt augstskolu
lektoru vizītes vidusskolās, kur viņi pat varētu reizi pa reizei
jauniešiem vadīt stundas. Jāatzīst, ka mums tas nebūtu jaunums.
Valsts ģimnāzija ļoti sekmīgi sadarbojas ar Latvijas
Lauksaimniecības universitāti – mums jau šobrīd tādus priekšmetus
kā ķīmija, vēsture un politika pasniedz LLU mācībspēki. Taču tas ir
ikdienas darbs, bet iespējams, ka pieredzes dēļ būtu vērts arī citu
priekšmetu pasniedzējus, kas nestrādā mūsu skolā, šad tad aicināt
novadīt kādu stundu pie mums ģimnāzijā. Tas ļautu gan pasniedzējiem
apzināt jauniešu spējas, gan arī pašiem jauniešiem kaut uz brīdi
iejusties kā augstskolas solā. Tā ideja noteikti ir realizējama –
varbūt pat varētu uzaicināt pasniedzējus no Rīgas.
Augstskolām bieži vien tiek pārmesta pārāk teorētiska izglītība,
kas jaunietim vēlāk bez papildu iegūtām zināšanām neļauj konkurēt
darba tirgū. Taču tas nav aktuāli tikai augstskolai, pēc kuras
jaunietis nonāk darba vietā – pamats jau tiek likts vidusskolā.
Piekrītu, tāpēc arī mēs ar katru gadu cenšamies arvien vairāk
tuvināt priekšmetu apgūstamo vielu reālajai dzīvei. Šis gads būs
tāds kā zināmas atskaites punkts – 12. klasi beigs skolēni, kas
pirms trīs gadiem uzsāka pilotprojektu mūsu skolā, apgūstot dabas
zinības priekšmetus jau pēc speciāli izstrādātas programmas. Mēs
ieguvām jaunus ķīmijas, fizikas un bioloģijas kabinetus, mācību
materiālus, arī apgūstamā viela būtiski mainījās. Daudz vairāk ir
laboratorijas darbu, apgūstamā viela pietuvināta reālai dzīvei, un
jaunieši paši jau atzīst, ka mācīties ir kļuvis interesantāk. Šis
ir konkrēts piemērs, kā tiek veidota starppriekšmetu saikne.
Manuprāt, vidusskolās mācību programma ir pārblīvēta un skolēnam
apgūstamā viela ir ļoti plaša. Lai to atslogotu, pirmais solis
noteikti ir šī te starppriekšmetu saikne, bet iespējams, ka varētu
domāt arī par to, ka daļu no vielas varētu izņemt no vidusskolas
programmas un pārcelt kā augstskolā apgūstamu vielu. Tas, protams,
ir diskutējams jautājums, kas būtu jāapspriež darba grupās.
Bet vai bieži vien šī nespēja apgūt vielu reizē nav arī motivācijas
trūkums?  
Es uzskatu, ka skola atspoguļo tās vēsmas, kas konkrētā laikā valda
konkrētā sabiedrībā – skola jau nav atrauta no sabiedrības. Un
šodienas steidzīgais dzīves ritms noteikti vienaldzīgāku dara arī
sabiedrību, kurā bērns reizēm pat paliek nepamanīts – vecāki pelna
naudu, no rīta līdz vakaram aizņemti, bet kur paliek bērns? Viņš ir
svešā vidē, mājās viņu neviens negaida, un mēs skolā to ļoti
izjūtam – tas, kas bērniem šodien trūkst visvairāk, ir uzmanība,
mīlestība.
Protams, bērni arī ir dažādi, tāpēc es nekādā gadījumā negribu
apgalvot, ka motivācijas trūkums būtu katra bērna problēma.
Uz kādas nots beidzās diskusija pie Valsts prezidenta?
Gribu teikt, ka prezidents noteikti atstāja ieinteresēta un zinoša
cilvēka iespaidu – viņam bija savs skatījums uz lietām, viņš arī
nebaidījās to paust. Tā noteikti bija konstruktīva un inteliģenta
saruna, kurā nebija vietas pārmetumiem un strīdiem.