18.2 °C, 1.6 m/s, 69.6 %

Izglītība

Sākumlapa Portāla “Jelgavas Vēstnesis” arhīvsIzglītībaPilsētas pedagogu kolektīvam pievienojas trīs «Iespējamās misijas» skolotāji
Pilsētas pedagogu kolektīvam pievienojas trīs «Iespējamās misijas» skolotāji
01/09/2019

Jaunajā mācību gadā Jelgavas izglītības iestādēs darbu sāks trīs izglītības programmas «Iespējamā misija» pedagogi – Jelgavas Spīdolas Valsts ģimnāzijas kolektīvā ienāks matemātikas skolotāja Evelīna Strelēvica un fizikas skolotājs Nauris Kaņka, bet vizuālo mākslu Jelgavas tehnikuma audzēkņiem mācīs Beate Gargurne.

Izglītības programma «Iespējamā misija»
Latvijā tiek īstenota jau kopš 2008. gada, un tā jauniem
talantīgiem cilvēkiem piedāvā kļūt par iedvesmojošiem skolotājiem,
nākotnes viedokļu līderiem, kuri ar savu personību motivētu
skolēnus un paplašinātu viņu redzesloku. Piedaloties programmā,
dalībnieki strādā kā pilna laika skolotāji, pasniedzot mācību
priekšmetu savā specialitātē, un paralēli skolotāja darbam divus
gadus apgūst pedagoģijas un vadības prasmes «Iespējamās misijas»
Līderības attīstības programmā.

Visi trīs Jelgavas jaunie «Iespējamās
misijas» pedagogi jau paspējuši sevi apliecināt izvēlētajā
specialitātē un ikdienas darbā sapratuši, ka viņus saista
pedagoģija, tāpēc ir gatavi mācīties paši, lai ienāktu skolā kā
pedagogi ar savu redzējumu par kvalitatīvu izglītību. Galvenais, ko
uzsver jaunie skolotāji, – jauniešiem ir jāmāca izprast lietu
sakarības un domāt plašāk.

 

«Esmu izvirzījis mērķi – kļūt par
profesionālu pedagogu»

Nauris Kaņka, Jelgavas Spīdolas
Valsts ģimnāzijas fizikas skolotājs 8. un 9. klasēm:

Izglītība: bakalaura
grāds mašīnu projektēšanā un ražošanā, iegūts
LLU

«Šobrīd, pirms Zinību dienas, ir tāds ļoti
pozitīvs satraukums – visu vasaru esam intensīvi mācījušies
«Iespējamās misijas» programmā, apgūtas tik daudzas un dažādas
mācīšanas metodes, pieejas, ka šobrīd jau gribas ieiet klasē un
sākt izmantot iegūtās zināšanas, atrast to savu unikālo mācīšanas
filozofiju, ko pats esmu apņēmies balstīt uz trīs pamatiem: droša
vide, cieņa un atklātība.

Esmu pārliecināts, ka slikta ziņa ar laiku
labāka nekļūst. Mēs visi savu reizi kļūdāmies, un kļūdīties ir
normāli. Taču tikai tad, ja mēs par savām kļūdām varam atklāti
runāt, tās ir iespējams risināt. Neizpildīts mājasdarbs vai
neattaisnots kavējums ir tās sliktās ziņas, kas ar laiku labākas
nekļūs, tāpēc, manuprāt, tikai atklātība vienam pret otru var radīt
pamatu, no kura mācīšanās process iegūst.

Man vienmēr ir paticis paskaidrot,
ieinteresēt otru cilvēku, ļaut viņam izprast, un tas, ka redzu –
viņš izprot, sniedz milzīgu gandarījumu. Tā arī ir viena no
motivācijām, kāpēc esmu «Iespējamajā misijā», un daļēji to apjaust
man ļāva līdzšinējā darba pieredze. No vienas puses, kas gan var
būt kopīgs kvalitātes inženiera darbam ar pedagoģiju, taču, no
otras, – arī kvalitātes inženierim ir jāspēj panākt, ka viņā
ieklausās, ka viņa norādījumus izprot, ka tiek sasniegts labāks
rezultāts.

Šobrīd mans izaicinājums ir radīt jauniešos
interesi par fiziku. Vēlos izveidot un adaptēt mācību materiālus un
metodes, ar kurām viegli un efektīvi strādāt klasē, lai sasniegtu
uz kompetenču attīstību vērstus rezultātus. Domāju, ka,
sadarbojoties ar citiem skolotājiem, varam veidot saikni starp
priekšmetiem, mācību tēmām un uzdevumiem, lai skolēns sajustu
likumsakarības, mijiedarbību un izprastu, kā no viena jautājuma
izriet cits, lai fizikas mācību stunda būtu aizraujoša. Manuprāt,
«Iespējamā misija» ir īstā vieta, kas ļauj pilnveidot savas
mācīšanas spējas. Mēs grupā esam līdzīgi domājoši jauni cilvēki, un
mums netiek mācītas kādas utopiskas un ideālas vadīšanas spējas. Es
teiktu, ka «Iespējamā misija» ir profesionāli vadīts radošums, kur
mēs, jaunie pedagogi, uz savas ādas izbaudām piedāvātās mācīšanas
metodes, analizējam, kas un kā strādā, ko un kā pilnveidot.

Apzinos, ka divi turpmākie gadi, strādājot
skolā un vienlaicīgi mācoties «Iespējamajā misijā», būs diezgan
saspringti, taču es sev esmu izvirzījis mērķi – kļūt par
profesionālu pedagogu. Tas nozīmē, ka jau skaidri zinu: pēc diviem
gadiem noslēdzoties «Iespējamajai misijai», es palikšu skolā. Lai
kļūtu par pedagogu ar lielo burtu, manuprāt, nepieciešami vismaz
seši septiņi darba gadi, kas skolotājam ļauj pilnībā izstrādāt savu
mācīšanas filozofiju, to aprobēt un redzēt sasniegto rezultātu.
Tāpat es uzskatu – lai kļūtu par īstu profesionāli, jāiziet cauri
visiem attīstības posmiem: tā sākas ar degsmi un aizrautību par
savu darbu, kam seko rutīna, iespējams, lejupejoša līkne, bet tad
atkal ir jāpanāk pacēlums.»

 

«Cilvēka izglītība ir viņa dzīves
apdrošināšana»

Evelīna Strelēvica, Jelgavas Spīdolas
Valsts ģimnāzijas matemātikas skolotāja 8. un 9.
klasēm:

Izglītība: bakalaura
grāds būvniecībā, iegūts LLU  

«Kad es sāku apzināties savas stiprās puses,
sapratu, ka viena no tām ir komunikācija, kas man ikdienā ir vitāli
nepieciešama. Taču, strādājot par projektēšanas inženieri, kas ir
arī darbs komandā, komunikācija aizņem tikai aptuveni 20–30
procentus no ikdienas darba, jo savā būtībā visbiežāk vidējais
inženieris ir noslēgts un pašpietiekams. Jā, man bija super
darbavieta, super darba vadītāji, taču pienāk brīdis, kad ar to ir
par maz. Kāpēc es esmu šeit, kāds ir mans dzīves mērķis? Tie ir
jautājumi, uz kuriem atbildot apjautu, ka gribu un varu dot vairāk.
Pedagoģija ir darbs sabiedrības labā, un pat tad, ja izdodas
palīdzēt vienam no simts, tas ir neatsverams ieguldījums.

Ja jautāsiet, kāpēc es neizvēlējos studēt
pedagoģiju uzreiz pēc ģimnāzijas, teikšu godīgi: tolaik sabiedrības
spiediens bija ļoti liels – inženieris nekad nepaliks bešā, tur,
kur ir nauda, ir labi… Eksaktie priekšmeti man padevās, tāpēc arī
inženierzinātņu novirziens ģimnāzijā un būvniecības specialitāte
augstskolā… Bet es šodien un es 16 gadu vecumā – tie ir divi dažādi
cilvēki. Nu es vairs neteiktu, ka labi ir tikai tur, kur ir nauda.
Pienāk brīdis, kad alga nav motivācija. Manuprāt, nevis atalgojums,
bet cilvēka izglītība ir viņa dzīves apdrošināšana. Un «Iespējamā
misija» ir tā, kas man sniedz iespēju vēl vairāk nostiprināt savu
dzīves apdrošināšanu, iegūt jaunu neatsveramu pieredzi, kas
savukārt ļaus palīdzēt citiem.

Pirms jaunā mācību gada es saviem skolēniem
noteikti neteiktu, ka tā, kā bija, vairs nebūs. Nav pareizas un
nepareizas mācīšanas metodes – tās vienkārši ir dažādas, un katrs
pedagogs izvēlas sev atbilstošākās. Arī mēs «Iespējamajā misijā»
esam apguvuši ļoti plašu mācīšanas metožu bāzi, no kuras man jāspēj
izvēlēties kādas trīs, ar kurām strādājot un pilnveidojot es klasē
jutīšos droša. Radošums matemātikā ir tas, ko centīšos panākt savā
darbā. Nestandarta domāšana tāpat kā muskuļi ir jātrenē – nevar no
skolēna prasīt to, ko neesi uztrenējis. Es ceru, ka mums kopā
izdosies panākt, ka mani audzēkņi būs ne tikai izpildītāji, bet arī
radītāji, kuri varēs teikt, ka matemātika ir radoša. Procenti,
daļskaitļi, ģeometriskas figūras – tie nav tikai cipari un līnijas,
tā ir mūsu dzīve. Pat tad, ja neviens no maniem skolēniem
neizvēlēsies studēt inženierzinātnes, viņiem ir jāsaprot, ka
matemātika dzīvē būs vienmēr: kāpēc uz papīra alga ir tāda, bet uz
rokas – cita; kurš no kredīta piedāvājumiem ir izdevīgākais; cik
liela māja mūsu ģimenei nepieciešama – tie visi ir matemātiski
aprēķini. Tāpēc arī šobrīd es eju pa Jelgavas ielām un vēroju,
domāju, ko praktisku vienā vai otrā pilsētvides vietā ar skolēniem
varētu apspriest, aprēķināt. Teiksim, ikviens skolēns ir gājis
garām Svētās Trīsvienības baznīcas tornim, bet diezin vai viņi to
ir uzlūkojuši kā ģeometrisku figūru… Taču tieši šādas – reālai
situācijai piesaistītas un skolēniem asociatīvi izprotamas –
lietas, manuprāt, ļauj trenēt radošumu matemātikā. Esmu
pārliecināta, ka mācīties var ar prieku. Es gribētu tikt katram
skolēnam pēc iespējas tuvāk, lai saprastu, kur zināšanās ir
caurums, kā to aizpildīt, lai sekmīgi turpinātu mācības. Savukārt
tiem, kuriem matemātika padodas, gribu dot iespēju apgūt
vairāk.»

 

«Māksla ir labs veids, kā paskatīties uz
lietām citādāk»

Beate Gargurne, Jelgavas tehnikuma
vizuālās mākslas skolotāja:

Izglītība: bakalaura
grāds grafikas dizainā, iegūts Latvijas
Universitātē 

«Manā gadījumā vizuālā māksla sevī slēpj
astoņus priekšmetus, kurus es pasniegšu Jelgavas tehnikuma dažādu
specialitāšu audzēkņiem. Katrs no tiem ir īpaši pielāgots konkrētai
specialitātei, piemēram, mēbeļu galdnieki apgūs zīmēšanu atšķirīgās
tehnikās, izzinot dažādu stilu un laikmeta mēbeles, apdares darbu
tehniķi mācīsies koloristiku un kompozīcijas pamatus, viesmīlības
pakalpojumu speciālisti – floristiku, galda noformējumu. Un šie
piemēri jau vien parāda, cik dažāda ir māksla, cik cieši tā ir
saistīta ar citām profesijām, pat ļoti tehniskām. Tieši tāpat kā
citas profesijas nevar bez mākslas, arī mākslinieks nevar iztikt
bez zināšanām tādos eksaktos priekšmetos kā ķīmija vai fizika.
Grūti taču iedomāties mākslinieku, kurš veido lielformāta
instalāciju, neizprotot, kā to uzbūvēt, lai tā nesagāztos! Tāpēc,
manuprāt, māksla ir ļoti labs veids, kas ļauj paskatīties uz lietām
citādāk, saskatīt kopsakarības.

Māksla vienmēr būs man tuva, taču arī
pedagoģija dzīvē allaž bijusi līdzās – manā ģimenē ir pedagogi, bet
pašai, šķiet, pirmo reizi doma par pedagoģiju prātā ienāca Rīgas
Dizaina skolā, kur mākslas vēstures stundā pieķēru sevi pie domas:
ja es būtu pedagoģe, gribētu būt kā mana pasniedzēja. To pat grūti
izstāstīt, bet pasniedzēja mākslas vēsturi tā prata piesaistīt
mūsdienu dzīvei, ka man, 16 gadu vecai meitenei no Cēsīm, kura
tikko ieradusies Rīgā, kad visi ceļi vaļā un mācības nav prātā,
viņas vārdi trāpīja kā naglai uz galvas, liekot saprast, cik
svarīgi ir domāt un analizēt, ka dzīve nav tik viegla, kā man
tobrīd šķita. Tieši tad arī sapratu, ka savā dzīvē lietas gribu
darīt kvalitatīvi un pamatīgi.

Par «Iespējamo misiju» biju dzirdējusi un
aizdomājusies jau agrāk, taču tad bija darbs Latvijas Nacionālās
operas un baleta dekorāciju darbnīcā, pēc tam – privātā uzņēmumā,
kas veido koka dekorus un grāmatas bērniem, un domas par pedagoģiju
tika noliktas malā. Taču pagājušā gada rudenī dzīve mainījās un
bija brīvs laiks, lai apstātos un bez steigas apdomātu, ko īsti
dzīvē vēlos… Tieši tad arī pieteicos «Iespējamajai misijai».

Šobrīd ar nepacietību gaidu, kad sāksies
darbs skolā. Jau «Iespējamās misijas» nodarbībās vasarā mums tika
dota iespēja vadīt stundas klasē, un tas sniedza vēl lielāku
pārliecību, ka pedagoģija man ir pareizais virziens. Tu ienāc
klasē, satiec jaunus cilvēkus, un tikai no tevis atkarīgs, kā
veidot to labo un drošo vidi klasē, kā radīt mikroklimatu, lai
bērns ar prieku nāktu uz tavām stundām. Tad, kad tas izdodas,
gandarījums ir milzīgs.

Es zinu, ka nebūs viegli, bet esmu gatava
nopietnam un saspringtam darba cēlienam, jo paralēli stundām klasē
arī pašai būs daudz jāmācās. Taču es uzskatu: lai mācītu, ir
jāmācās, tādēļ esmu gatava visam, ko piedāvās «Iespējamās misijas»
programma.

Šobrīd esmu apņēmusies Jelgavas tehnikumā
palikt arī pēc «Iespējamās misijas», jo paralēli vizuālās mākslas
pasniegšanai kļūšu par audzinātāju 1. kursa apdares darbu tehniķu
specialitātes audzēkņiem. Tāpēc ļoti ceru, ka mums kopā izdosies un
pēc četriem gadiem svinēsim izlaidumu!»

Foto: Ivars Veiliņš/«Jelgavas Vēstnesis»