Kopš pagājušās nedēļas Valdis Dombrovskis ir kļuvis par visilgāk strādājošo premjeru Latvijā, apsteidzot Aigaru Kalvīti, kurš šajā amatā bija nostrādājis 1113 dienas. Valdības vadītājs gan šos nedaudz vairāk kā trīs nostrādātos gadus neuzskata par ilgu laiku un spriež, ka arī Latvijā varētu pienākt brīdis, kad valdība nostrādās ne tikai vienu sasaukumu.
Kristīne Langenfelde
«Jelgavas Vēstnesis» sarunā ar premjeru V.Dombrovski – par šā brīža aktualitātēm un nākotnes perspektīvām mūsu valstī.
Jūs esat izteicies – lai ierobežotu inflāciju, iespējams, tiks samazināti patēriņa nodokļi – PVN, akcīzes nodoklis. Vai šajā gadījumā uzsvars ir uz vārda «iespējams» vai tomēr šo nodokļu samazināšana tuvākajā laikā ir reāla? Pašreiz tas tiešām ir aprēķinu līmenī – Finanšu ministrija izvērtē, kādu iespaidu tas atstās uz inflāciju. No vienas puses, var jau teikt, ka tā ir laba ideja – samazināt patēriņa nodokļus, bet, no otras puses, tas, ko mēs esam iezīmējuši nodokļu politikā, ir darbaspēka nodokļu samazināšana – ja mēs tagad mainām plānus un sākam samazināt patēriņa nodokļus, tas, protams, samazina iespēju nākamajā gadā samazināt darbaspēka nodokļus. Tas ir būtisks faktors, kas jāņem vērā. Vienlaikus ar visām ministrijām ir jāizrunā par tiem iespējamiem papildu budžeta pieprasījumiem, kas mūs nākamajā gadā sagaida, un attiecīgi arī no šī viedokļa jāvērtē patēriņa nodokļu samazināšana. Finanšu ministrija tieši šobrīd šos aprēķinus veic – tuvākajā laikā tie jau būs pieejami.
Vai tas nozīmē, ka notiks izšķiršanās starp patēriņa vai darbaspēka nodokļu samazināšanu? Jebkurā gadījumā tas ir jāsabalansē, jo, ja mēs darām vienu, tad mums ir mazāk iespēju darīt otru.
Bet, ja konkrētāk, kurā brīdī mēs varam rēķināties, ka viens vai otrs nodoklis kļūs mazāks? Nodokļu samazināšana būs, tas ir pilnīgi skaidrs. Vai tas būs PVN, vai iedzīvotāju ienākuma nodoklis, to ministrija tagad rēķina. Bet reāli tas notiks no 2013. gada.
Valsts prezidenta pārmetumiem, ka valdības darbs ir pārāk lēnīgs, jūs nepiekrītat, argumentējot, ka izdevies izdarīt virkni darbu. Vai uzskatāt, ka valdības darbā tiešām nav nevienas neizdošanās? Mums ar prezidentu ir bijusi iespēja kopā uz šo jautājumu atbildēt, līdz ar to arī prezidents diezgan detalizēti izskaidroja savu nostāju: ņemot vērā, ka valdībā ir jauni ministri, bez iepriekšējas pieredzes, paiet zināms laiks, kamēr jaunie var iestrādāties, un tieši uz to prezidents vērsa uzmanību. Bet šie jautājumi vienmēr būs jāsabalansē – no vienas puses, politikā ir pieprasījums pēc jaunām sejām, bet, no otras, – ir skaidrs: ja šīs jaunās sejas nāk, tām nav pieredzes. Tāpēc paliek jautājums – vai mums vajag jaunas sejas politikā? Ja vajag, tad ir jārēķinās ar šo ieskriešanās periodu.
Bet valdībai kopumā šāda ieskriešanās perioda nebija, jo ir arī daudz pieredzējušu ministru, tāpēc jau pirmajās simts dienās ir izdarītas būtiskas lietas – piemēram, sekmīgi pabeigta starptautiskā aizdevumu programma, un Latvija pagaidām ir vienīgā ES valsts, kas to ir īstenojusi. Tāpat apstiprinātas Nacionālā attīstības plāna prioritātes. Tas arī šobrīd ir galvenais valdības darbības virziens – pārorientēties no krīzes vadības, ar ko bijām nodarbojušies iepriekšējos gados, uz stabilas un ilgtspējīgas attīstības nodrošināšanu. Demogrāfiskās problēmas risināšana jau vairākus gadus mūsu valstī tiek minēta kā prioritāte. Tagad, pēc tautas skaitīšanas datiem, tas atkal aktualizēts, bet reālus soļus, kas tiešām spētu uzlabot dzimstības rādītājus, valstī pagaidām nesagaidām. Demogrāfiskās situācijas uzlabošana noteikti ir valdības prioritāte. Jau pēdējā Demogrāfisko lietu padomē mēs apstiprinājām tos pasākumus, ko veiksim galvenokārt caur Veselības ministriju reproduktīvās veselības uzlabošanai. Veselības ministrijai arī uzdevām atrast iespējas veikt līdzekļu pārdali, lai jau šogad varētu sākt šo pasākumu īstenošanu.
Vai tiešām Veselības ministrijai ir šādi brīvi līdzekļi, ko pārdalīt? Pārdalīt ar izpratni, ka gada otrajā pusē šos līdzekļus no budžeta grozījumiem varēs atgūt. Nav tā, ka mēs ministrijai sakām – atņemiet kaut kam un risiniet šo jautājumu…
Savukārt nākamajā Demogrāfisko lietu padomē mums būs jautājums par bērnudārzu pieejamību, kas, protams, ir finansiāli ietilpīgs. Pašlaik mēs risinām sarunas ar Latvijas Pašvaldību savienību, lai vienotos par modeli, kā mēs to nodrošinām. Bet skaidrs, ka, pēc provizoriskiem aprēķiniem, ir jārēķinās ar vairāk nekā 20 miljoniem latu papildu izdevumiem. Tas būtu papildu finansējums pedagogu algām. Tieši tāpēc mums šobrīd ir svarīgi saprast, vai gadījumā, ja valsts no savas puses nodrošina šos papildu līdzekļus pedagogu algām, pašvaldības būtu gatavas papildus finansēt iespēju visiem bērniem nodrošināt bērnudārzu no pusotra gada vecuma, piesaistot arī privāto sektoru, tajās pašvaldībās, kurās joprojām ir rindas uz vietām bērnudārzos. Pēc manas informācijas, Jelgavā pašvaldības rindā ir 415 bērni.
Tāpat Labklājības ministrija ir nākusi klajā ar, manuprāt, labu iniciatīvu dubultot sociālās apdrošināšanas iemaksas, kas tiek veiktas par mātēm, kuras ir bērna kopšanas atvaļinājumā, potenciāli dodot lielāku pienesumu pensiju kapitālu uzkrāšanā konkrētiem vecākiem, kas audzina mazu bērnu. Šo jautājumu arī skatīsim nākamajā Demogrāfisko lietu padomē.
Nākamais būtiskākais jautājums demogrāfijas jomā – kā izlīdzināt atbalstu bērniem no dzimšanas līdz brīdim, kad sāk apmeklēt bērnudārzu. Pašlaik pirmajā dzīves gadā atbalsts bērniem ir diezgan dāsns pēc visiem parametriem. Neviens eksperts nesaka, ka bērnu varētu sūtīt bērnudārzā agrāk kā no pusotra gada, līdz ar to būtu svarīgi izlīdzināt šo atbalstu no gada līdz pusotra gada vecumam, kad pašvaldībai būtu jāgarantē bērnudārza pieejamība. Tie noteikti būtu kādi valsts pabalsti.
Un kā ir ar esošo pabalstu griestiem? Es gan teiktu, ka tādu striktu pabalstu griestu šobrīd mums nav. Pārskatāmā perspektīvā mēs varētu atgriezties arī pie šo ierobežojumu noņemšanas, taču kā prioritāru pasākumu tomēr redzu jau minēto atbalsta izlīdzināšanu bērniem no gada līdz pusotra gada vecumam.
Vēl viens politiķu «jājamzirdziņš» ir nemitīga vēlme akcentēt nepieciešamību veidot ciešāku saikni ar tiem iedzīvotājiem, kas no valsts izbraukuši. Bet arī šajā gadījumā diezin vai šie cilvēki šobrīd izjūt valdības centienus. Mēs esam nozīmējuši Ārlietu ministrijas pārstāvi tieši šīs saiknes veidošanai ar tautiešiem ārzemēs, kas arī pašreiz strādā pie šīs programmas. Noteikti svarīgas ir izmaiņas pilsonības likumā, kas gan Saeimā nevirzās tik ātri kā vajadzētu, paredzot dubultpilsonības iespēju tieši ārzemēs dzimušo Latvijas pilsoņu bērniem.
Ko tas dos Latvijai – vienu teorētisku bērnu mūsu valstij? Tas ļaus tiem cilvēkiem, kas vēlas šo saikni ar Latviju saglabāt, to arī darīt. Mēs nespiedīsim cilvēkus izdarīt izvēli. Tāpat mēs izstrādājam priekšlikumus sabiedrības saliedētībai, un tur ir pasākumi, kā atbalstīt tā saucamās svētdienas skolas latviešu bērniem, vasaras nometnes latviešu bērniem Latvijā, lai šo saikni visu laiku saglabātu.
Bet kur paliek centieni atgriezt izbraukušos cilvēkus Latvijā, ja jūs runājat tikai par attālinātas saiknes saglabāšanu? Tas pamatā ir ekonomisks jautājums. Visi pētījumi, kas līdz šim veikti, skaidri parāda – ja Latvijā uzlabotos ekonomiskā situācija un būtu iespēja atrast labi apmaksātu darbu, cilvēkiem nebūtu vēlmes braukt prom no Latvijas. Vēl ko mēs šobrīd darām – kad Latvijā ienāk investori ar specifisku darbaspēka pieprasījumu, piemēram, Ziemeļvalstu valodu zināšanām, mēs šo informāciju izplatām tajā vidē, tajā valstī starp tur strādājošiem latviešiem. Cerībā, ka kādu tas varētu ieinteresēt atgriezties un strādāt Latvijā.
Pēc referenduma par otru valsts valodu jūs visām institūcijām uzdevāt sagatavot konkrētus priekšlikumus sabiedrības saliedēšanai, un kopumā esot saņemti 148 priekšlikumi, no kuriem ap 30 jau tiekot īstenoti. Nosauciet pāris no priekšlikumiem, kuri varētu tiešām efektīvi veicināt sabiedrības saliedēšanu, ņemot vērā, ka to īstenošanai būšot nepieciešami arī papildu līdzekļi. Te varētu būt seši virzieni. Pirmkārt, vienotas informācijas telpas veidošana, tajā skaitā krievvalodīgo vidē. Tur ir arī tādi praktiski priekšlikumi kā Latvijas Radio 4 translēšanas atjaunošana Daugavpilī. Otrs jautājums – latviešu valodas apmācības finansēšana, kur paredzam papildu līdzekļus naturalizācijas eksāmeniem. Šeit mēs apskatījām arī Igaunijas piemēru – nevis vienkārši piešķirt finansējumu apmācībām, bet veidot to kā pēcfinansējumu – tad, kad cilvēks ir ieguldījis savus līdzekļus mācībās un pēc tām sekmīgi naturalizējies, viņam valsts šos līdzekļus atmaksā. Tad ir jautājumi par tieša dialoga veidošanu ar mazākumtautību organizācijām, valsts pamatu skaidrošanu – plašākas informatīvas kampaņas, kā arī virkne citu priekšlikumu.
Vai jūs varat nosaukt kaut vienu jomu valstī, kuru galvenajos aspektos uzskatāt par sakārtotu? Ir jomas, kurās redzams uzlabojums – kaut vai tā pati uzņēmējdarbības vide. Uzņēmējdarbības vides indeksos mēs strauji virzāmies uz augšu. Tajā pašā Pasaules Bankas «Doing business» indeksā mēs gada laikā esam pacēlušies par desmit vietām, ieņemot 21. vietu pasaulē pēc uzņēmējdarbības vides kvalitātes. Mērķis ir tuvākajā laikā nonākt divdesmitniekā. Tāpat nesen publiskotais Bloomberg indekss arī parāda, ka Latvija ir 28. vietā pēc uzņēmējdarbības vides, un abos šajos indeksos Latvija apsteidz Igauniju un Lietuvu. Martā apstiprinājām arī uzņēmējdarbības vides uzlabošanas plānu ar 30 konkrētiem pasākumiem, kā mēs turpinām strādāt pie uzņēmējdarbības jomas uzlabošanas. Vēl viens fakts – eksports pēdējos divos gados ik gadu ir audzis par 30 procentiem, kur ir zināma loma valsts atbalsta programmām.
Ko jūs atbildētu sociologam Arnim Kaktiņam, kurš ir izteicies, ka lielākajai daļai iedzīvotāju premjers Dombrovskis jau ir apnicis? Līdz šim Latvijā ir bijusi tāda tradīcija, ka valdības mainās gandrīz vai katru gadu, un nez vai tas ir tas, uz ko būtu jātiecas. Es ceru, ka politiskā vide Latvijā arī stabilizējas, ka valdības tomēr būs ilglaicīgākas, jo, piemēram, attīstītajās valstīs valdība, kas nostrādā divus termiņus pa četriem gadiem, nav nekāds retums. Uz to būtu jāvirzās arī Latvijai. Un no šī viedokļa šie mani nedaudz vairāk kā trīs nostrādātie gadi nav nemaz tik daudz.
«New York Times» jūs ir nodēvējis par krīzes risināšanas izcilnieku. Latvijā, šķiet, tik skaļi vārdi jums netiek veltīti – jūsuprāt, kāpēc? Pirms kāda laika bija ļoti interesanta aptauja, kur vienlaikus Lietuvā un Latvijā iedzīvotājiem jautāja, kura valdība labāk tiek galā krīzi – Latvijas vai Lietuvas. Un šī aptauja skaidri parādīja – lietuvieši domāja, ka krīzi labāk risina Latvijā, bet latvieši domāja, ka Lietuvā. Tas parāda tendenci, ka vienmēr ir labāk tur, kur mūsu nav. Šajā gadījumā starptautiskā vidē – gan ES, gan pasaulē – šo salīdzinājumu var veikt objektīvāk un pamatoti analizēt situāciju. Un tad tiešām Latvija tiek uzskatīta kā veiksmīgs piemērs krīzes pārvarēšanā, kur mēs no faktiski draudošas valsts maksātnespējas esam atgriezušies pie finansiālās stabilitātes un ekonomiskās izaugsmes – pagājušajā gadā šis temps bija 5,5 procenti, kas bija trešais augstākais ES.
Foto: Ivars Veiliņš
16.7 °C,
1.7 m/s,
98.6 % 
16.7 °C,
1.7 m/s,
98.6 %