Test

Jaunatnes futbola klubu reitinga tabulā JFC «Jelgava» šogad 72 komandu konkurencē ieņem 13. vietu, bet Bērnu un jaunatnes spora skola – 44. «Salīdzinot ar iepriekšējo gadu esam nokrituši par četrām vietām, kaut gan iegūto punktu skaits mums ir lielāks. Domāju, tas tāpēc, ka mūsu klubā nav meiteņu komandas. Tā kā meiteņu komandu ir maz, vieglāk izcīnīt punktus, un tas dažiem klubiem deva iespēju pakāpties augstāk reitinga tabulā,» tā FK «Jelgava» galvenais treneris Dainis Kazakevičs.

«Katram cilvēkam savā dzīvē gribas ko dvēselei. Es divdesmit gadus sapņoju par mazu mājiņu, kurā veidošu lelles, bērniem rādīšu leļļu teātri un organizēšu svētkus. Pirms gada mani bērni kopā ar saviem draugiem no 5. vidusskolas palīdzēja šo sapni pārvērst īstenībā. Nams Svētes ielā 21b ir pārtapis par Leļļu teātra studiju, kur paši darinām lelles, iestudējam izrādes un gaidām ciemos pilsētas bērnus,» stāsta Leļļu teātra studijas saimniece Svetlana Gricaja.

«Ārzemēs pastrādāju tikai dažus mēnešus, un tas bija pietiekami ilgs laiks, lai es saprastu, ka tādu dzīvi nevēlos, ka gribu iegūt labu izglītību un naudu pelnīt ar galvu, nevis monotonām robota kustībām fabrikā.

«Es neesmu jelgavniece, un patiesībā vēl pirms dažiem gadiem šī vieta man bija pavisam sveša – viena no Latvijas pilsētām, kurai tikai cauri braukts. Taču, ja tu sāc kaut ko pētīt, izzināt, pašam nemanot, nokļūsti tā varā, un tagad jau es droši varu teikt, ka esmu Jelgavas patriote – varbūt ne gluži tās Jelgavas, ko jūs pazīstat šodien, bet vecās Jelgavas noteikti,» saka Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures institūta direktore Elita Grosmane, kuras sastādītā grāmata «Senā Jelgava» tiks prezentēta jau nākamnedēļ.

«Mācos 9. klasē, tāpēc aktuāls ir jautājums, ko darīt pēc skolas beigšanas – mācīties Jelgavas Amatniecības vidusskolā par viesmīlības pakalpojumu speciālisti vai doties uz Olaini un kļūt par vides tehnologu. Šīs nodarbības man ļāva iepazīt profesiju un mācību vidi Jelgavā. Jāatzīst, ka man patika, jo īpaši praktiskās nodarbības. Domāju, ka tas palīdzēs izvēlēties,» tā 9. klases skolniece Kitija Korņeva, kura izmantoja iespēju apmeklēt profesionālo pulciņu Jelgavas Amatniecības vidusskolā.

Pirms gadiem tā sauktajās dārzkopības sabiedrībās jeb mazdārziņu rajonos dzīve kūsāja tikai vasarās, jo pilsētnieki sabrauca uz savām dāčām, lai atpūstos no pilsētas steigas, parušinātos dārzā, uzceptu gaļu, novāktu ražu. Blakus viena pie otras uz nelieliem zemes pleķīšiem slējās mazas būdiņas, stikla vai plēves siltumnīcas, iekopti dārziņi… Šodien aina ir pavisam cita – starp necilajām dārza būdiņām uzceltas īstas un dažviet pat vērienīgas privātmājas, un dzīve te notiek visu cauru gadu. Paši iedzīvotāji lēš, ka ar katru gadu pastāvīgi dzīvojošo cilvēku skaits te tikai pieaug. «Jelgavas Vēstnesis» skaidro, kas tad šobrīd notiek tautā saukto dāču rajonos un kālab cilvēki nosliekušies par labu pastāvīgai dzīvei mazdārziņu rajonā.