Jelgavnieks pieveic ultramaratonu ar 11 000 kāpuma metru

17.09.2021. Sporta servisa centrs

Jelgavnieks Edgars Bukšs nostartējis ultramaratonā "Pirin ultra" Bulgārijā, pieveicot 160 kilometru distanci ar 11 000 kāpuma metru. Edgars finišēja 11. vietā pēc 45 stundām 37 minūtēm un 54 sekundēm.

"Pēdējoreiz 160 kilometrus skrēju pirms pusotra gada. Esmu arī skrējis 170 kilometru distanci ar kopējo kāpumu ap 6500 metriem, un tad finišēju pēc 34 stundām," Jelgavas valstspilsētas pašvaldības iestādei "Sporta servisa centrs" stāsta Edgars Bukšs. Skrējienam starts tika dots 10. septembrī pulksten 20:00 Bulgārijas pilsētā Banskā, un tas notika pa UNESKO Pasaules mantojuma objektu – Pirinas nacionālā parka kalniem. Šogad skrējienā startēja 55 dalībnieki, no kuriem finišu sasniedza 19 dalībnieki. Edgars Bukšs finišēja 11. vietā ar laiku 45 stundas 37 minūtes un 54 sekundes.

 

"Sākumā īsti nezināju, ar ko rēķināties skrējienā, jo iepriekšējo gadu rezultāti nedaudz mulsināja ar lielo nefinišējušo dalībnieku skaitu un lielajām stundām, ko dalībnieki pavada, lai sasniegtu finišu. Tagad es saprotu kāpēc tā," atzīst skrējējs. Tagad viņš sacensības raksturo kā brutālu kalnu skrējienu pa šķēršļotu apvidu, ko var raksturot ar aizaugušām takām, akmens krāvumiem un klintīm.

 

Uz kontrolpunktu – apavi

"Distances otrajā pusē man bija ārkārtīgi lielas sāpes, piezemējot kājas. Man dega pēdas no tā, ka distancē bija ārkārtīgi daudz jālēkā pa nelīdzenām virsmām, klintīm un klints bluķiem. Man bija grūti skriet bez sāpēm, tāpēc mēģināju mīksti likt pēdas pie zemes. Bet tas loģiski padarīja skrējienu ļoti lēnu," skrējienā piedzīvoto nedaudz ieskicē Edgars Bukšs.

 

Likumsakarīgi, ka šķēršļotais apvidus un klintis iznīcināja ne vien sportista kājas, bet arī apavus. Šajā skrējienā Edgaram bija nepieciešami divi pāri apavu – pirmais saplīsa apmēram distances vidū. "Jau pirms skrējiena man bija dilemma par apavu izvēli. Apavi ir tik dažādi, ar dažāda biezuma zolēm, dažāda platuma. Latvijā pa takām ļoti ērti jutos viena modeļa apavos. Trīs nedēļas pirms šīm kalnu sacensībām ar tiem noskrēju arī Latvijas čempionātā 82 kilometrus un nekādu problēmu nebija. Bet man bija aizdomas, ka kalnos varētu būt savādāk," atklāj skrējējs.

 

Tā kā skrējiens ir garš, tad ir vismaz viens kontrolpunkts, uz kuru dalībnieks drīkst aizsūtīt mantas, kas viņam varētu būt nepieciešamas. "Ultramaratons jau ir tāds pasākums, kurā jāmēģina paredzēt jebkura situācija, tāpēc es uz šo kontrolpunktu aizsūtīju visu iespējamo, kas varētu noderēt. Un tur bija arī apavi ar biezāku zoli. Pārvelkot zeķes un apavus, manas sajūtas pamatīgi uzlabojās, un varēju turpināt skrējienu kvalitatīvāk." Edgars stāsta, ka maiņas apavu ņemšana līdz ir ierasta prakse, tomēr ne visi skrējēji to dara. Citi uzskata, ka apavu nomaiņa var ietekmēt negatīvi, jo pēdām atkal jāpierod pie cita veida apaviem, kas var novest pie jaunām problēmām – tulznām, izmežģījumiem.

 

Pašam savs tempa turētājs

"Atsevišķs paldies jāsaka manam tempa turētājam – sanbernāra tipa sunim," saka Edgars Bukšs. Pirms sacensībām organizatori dalībniekus bija sabiedējuši par vilkiem šajā reģionā. "Naktī trasē ļoti tālu aiz sevis sāku dzirdēt tādu kā smilkstēšanu, riešanu, bet netipisku suņiem. Protams, ka smadzenes sāka domāt par ļaunāko variantu. Un tad vairāku kilometru garumā šī skaņa tuvojās, un sajūtas bija, ka kāds tevi izseko. Tajā momentā nolēmu, ka jāmēģina vismaz kādu panākt, lai būtu divatā, ja pēkšņi notiek kāds starpgadījums. Tā nu es sāku ļoti ātri skriet un panācu priekšā esošo," stāsta skrējējs.

 

Kad Edgars panāca priekšā skrienošo, arī dīvainā skaņa bija klāt un Edgars, sev par lielu atvieglojumu, secināja, ka tas ir tikai suns. Pēc viņa aplēsēm, tas, kaut arī paliels, bija vēl 1–1,5 gadus jauns kucēns. Tā nu kopā ar suni viņš noskrējis apmēram 30 kilometru, līdz vienā no kontrolpunktiem Edgars palūdza, lai dzīvnieku paņem, jo viņam bija bail par suņa dzīvību. "Viņš bija pārmocījies," tā Edgars, piebilstot, ka tā nu viņu ceļi šķīrās.

bukss 2.jpg

 

Jokojot Edgars teic, ka jau bija sācis apsvērt variantus, kā suni varētu nogādāt uz Latviju, lai viņam būtu kompanjons treniņos, jo viņu pārsteidza dzīvnieka izturība un spēja skriet un kāpt pa klintīm. Kā zināms, Edgars ir saimnieks Rodēzijas ridžbekam jeb Āfrikas lauvu sunim Hati, ar kuru kopā trenējas, kā arī piedalās speciālās sacensībās, kurās skrējējs skrien sasaistē ar suni, – kanikrosā.

 

Kā sagatavoties kam tādam?

Edgars Bukšs skrējienu raksturo kā bīstamu pasākumu, kas pārbaudīja organisma galējās robežas. Bulgārijā viņš pievarēja līdz šim lielāko kāpuma metru summu un pirmo reizi skrēja divas naktis pēc kārtas. "Gribat apreibināties? Es jums saku, lai redzētu neeksistējošas lietas, ripas nav vajadzīgas. Atliek negulēt divas naktis un jūs redzēsiet un sajutīsiet kosmosu," iespaidos dalās skrējējs.

bukss edgars 3.jpg

 

Kopumā viņš vērtē, ka viņa organisms ar izaicinājumu galā ticis godam. Pēc sportista domām, palīdzēja "Supervaroņu" funkcionālie treniņi, kuriem Edgars pievienojās šā gada sākumā. Tāpat viņš secina, ka arī Latvijā iespējams sagatavoties tik lielai kāpuma slodzei. "Mans labākais draugs Tērvetes pilskalns arī ir pelnījis uzslavas. Tagad varu teikt, ka 22 metrus augstā kalnā arī var sagatavoties nopietniem kalnu skrējieniem," vērtē sportists.

 

Sakrājis "acīti"

"Sasniegtais rezultāts globāli nav izcils un nepretendē uz goda rakstu, bet tas man nav vajadzīgs. Man prieciņam pietiek ar finišētāja medaļu. Esmu neizsakāmi gandarīts par finišu tik jaudīgā kalnu skrējienā. Tas bija grūts un garš ceļš. Un latiņa nākošajiem izaicinājumiem ir uzlikta ļoti augsta," tā savu dalību Bulgārijas ultramaratonā "Pirin ultra" teic Edgars Bukšs.

 

Ultramaratons ir jebkura skriešanas sacensība, kas garāka par maratonu (42,195 kilometriem). Jāpiebilst, ka 35 gadus vecajam jelgavniekam Edgaram Bukšam šis bija divdesmit pirmais ultramaratons un sestais ārzemēs skrietais ultramaratons.

 

Foto: no E.Bukša personīgā arhīva

Ziņu sagatavoja

Sporta servisa centrs

Komentāri

Lai komentētu, lūdzu autorizējies