“Es jūtos ļoti pagodināta, bet tanī pat laikā uz jautājumu, kā es šajā mirklī jūtos, ja jāsaka godīgi, tad atbildētu, ka īpaši labi nē,“ tā, saņemot “Trīs Zvaigžņu balvu 2022“ par mūža ieguldījumu sportā, teica Jelgavas vieglatlētikas un parasporta trenere Maija Ukstiņa.
Svinīgā “Trīs Zvaigžņu balvas 2022” apbalvošanas ceremonija notika 14. janvāra vakarā, un M.Ukstiņa, saņemot balvu par mūža ieguldījumu, vairākkārt norādīja, ka lielais saviļņojums un satraukums nav ļāvis izteikt visu to, ko viņa vēlējusies. Tāpēc publicējam treneres sagatavoto runu.
“Ja te uz skatuves stāvētu desmit treneri, katrs ar savu stāstu, un saņemtu sīku, mazu “Trīs Zvaigžņu” balviņu, es būtu ļoti gandarīta, bet ir tā, kā ir. Paldies visiem daudzajiem sveicējiem, pieteikuma iesniedzējiem, vērtētājiem, milzīgs paldies Jelgavas pašvaldībai un iestādei “Sporta servisa centrs”, Jelgavas vieglatlētikas klubam, īpaši Zemgales Olimpiskajam centram par visa veida palīdzību, atbalstu, iejūtību. Nekad nav bijis tā, ka mums nepalīdzētu. Paldies arī novusistiem, jo viņi bija pirmie republikā, kas mani apsveica.
Manu dzīvi vada trīs mīlestības. Pirmā – mani dēli, viņu ģimenes, mazbērni un mazmazbērni, tuvi un ļoti tāli mani un vīra radi un ļoti, ļoti atsaucīgi kaimiņi. Otrā mīlestība – Latvija, mūsu skaistā zeme. Te ir mūsu sapņi, cerības, mīlestības. Netālu notiek tāds vājprāts! 21. gadsimtā, neticami! Mums ir ļoti, ļoti jānovērtē mūsu brīvība, un katram ir jābūt ļoti atbildīgam un visādā veidā, kā iespējams, jāpalīdz savai zemei. Trešā mīlestība man ir no deviņu gadu vecuma un, lai gan man ir jau 81, tā turpinās joprojām – tas ir sports.
Pārlēkšu pāri daudziem gadiem, darbiem, skolotājiem, treneriem… 90. gadu sākumā Ruta un Aija Kļaviņas dibināja paraklubu “Cerība” cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Ruta ar Aiju uzticēja man paravieglatlētu grupu. Sākumā bija vairāk nekā desmit dalībnieku. Pateicoties Aijas kontaktiem, mēs izskrējām pusi Eiropas, skatoties, mācoties un mēģinot startēt viņu sacensībās, lai gūtu iemaņas. Daudzu gadu garumā Ozolniekos notika kolosālas sacensības ar valsts prezidentu Gunta Ulmaņa, Vairas Vīķes-Freibergas, Valda Zatlera piedalīšanos. Sacensībās piedalījās vairāk nekā 250 dalībnieku, un galvenā doma bija – “Pamēģini! Tu vari! Tu vari labāk par mani!” Ruta “Cerību” vadīja 25 gadus, un tad viss apstājās – trūkst finansējuma, atbalsta, finanšu, sponsoru…
2002. gadā Francijā, Lillē, Ingrīda Priede pasaules čempionātā ieguva 1. vietu un laboja pasaules rekordu diska mešanā. Tālāk sekoja četras paraolimpiskās spēles – Atēnas, Pekina, Rio un Tokija. Un tagad Edgara Berga uzdevums ir būt gatavam Parīzei, pabeigt mācības Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā un uzsākt trenera gaitas. Es esmu bezgala priecīga par Dmitriju Silovu – viņš ir beidzis Sporta akadēmiju, strādā Krāslavā un veido paragrupu. Lai tev veicas, Dmitrij!
Un vēl ir jautājums par Latvijas paraolimpisko sporta centru. Kopš 2017. gada ir nopirkta zeme. Šāda centra nepieciešamību nenoliedz neviens, taču nekas nekust uz priekšu. Šajā centrā jaunieši no visas republikas varētu saņemt rehabilitāciju, medicīnu, pareizas sporta iemaņas, trenera padomus. Dzīvošana un ēdināšana būtu uz vietas. Un apmēram trešā daļa apkalpojošā personāla paši būtu ar invaliditāti. Un te varētu Sporta akadēmijas klātienes studenti iziet nedēļas vai divu nedēļu sporta praksi, tādā veidā iepazīstot parasportu, vajadzības, noteikumus, kā tas viss veidojas. Gribu aicināt Izglītības un zinātnes un Labklājības ministriju un valdību kopumā labvēlīgi risināt šo jautājumu! Ieguvēji būs visi, jo centrs būs atvērts visiem – visām pašvaldībām no sirds iesaku uzmeklēt šos jauniešus un pēc iespējas iesaistīt regulārās sportiskās aktivitātēs.
Mīļie, ne jau es esmu īpaša, bet īpašs ir parasports un sportisti tajā. Mums Latvijas Paralimpiskajā komitejā ir izveidojies draudzīgs treneru un medicīnas darbinieku kolektīvs, kas ļoti labi darbojas. Šūpulnieka kungs, Ozoliņas kundze, Aperānes kundze, Rozenštokas kundze un pārējie treneri – mēs esam katrs viens un visi kopā, mēs cīnāmies par rezultātu, bet tam ir ļoti nepieciešams atbalsts, ko sniedz Latvijas Paralimpiskās komitejas darbinieki Daigas Dadzītes vadībā. Tas darbs ir vienreizēji vajadzīgs! Katrs mūsu starts ārzemēs notiek izcilā Zanes vadībā. Vienmēr viss ir kārtībā. Mums nav nekādu, ne mazāko problēmu. Mums atliek tikai ar pilniem spēkiem startēt.
Vēlreiz paldies visiem! Un šo balvu es uztveru kā vērtējumu parasportam Latvijā. Paldies!”
Trenere M.Ukstiņa ir dzimusi Jelgavā 1941. gada 27. maijā. Maijas darba pieredze sporta skolotājas un treneres amatā ilgst aptuveni pusgadsimtu. Treneres darba gaitas sporta skolā viņa uzsāka jau 1973. gadā – tūlīt pēc studijām Latvijas Valsts fiziskās kultūras institūtā. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, kad tika nodibināts Jelgavas rehabilitācijas un pielāgotā sporta klubs “Cerība”, M.Ukstiņa piekrita nodarboties ar parasportistu trenēšanu. Parasportistus Maija Ukstiņa sāka trenēt 1995. gadā.
Foto: Latvijas Olimpiskā komiteja/Lauris Vīksne
5.4 °C,
0.7 m/s,
46.5 % 
5.4 °C,
0.7 m/s,
46.5 %