Irina Pilvere - kādreizējā studente, tagadējā dekāne

06.09.2006.
Irina Pilvere:
        Lauku atbalsta dienesta vadītāja kopš tā izveidošanas 2000. gadā
        LLU Lauksaimniecības un Ekonomikas fakultātes asociētā profesore 2000. gadā
        Zemkopības ministrijas valsts sekretāra vietniece 1997. gadā
        Ražošanas prognozēšanas un finansēšanas departamenta direktore Zemkopības ministrijā kopš 1993. gada
        Galvenā ekonomiste, vēlāk arī priekšsēdētāja vietniece kolhozā „Tērvete”, No 1979. līdz 1986. gadam
        Galvenā ekonomiste rajona lauksaimniecības pārvaldes sistēmā no 1986. līdz 1991. gadam
        Darbs ģimenes daudznozaru zemnieku saimniecībā „Ziedi”
        Studijas Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Ekonomikas fakultātē līdz 1979. gadam

Jūs, esat beigusi Ekonomikas fakultāti1979. gadā. Kā atceraties savus studiju gadus Jelgavā?
Man liekas, jebkuram studentam studijas ir jaukākais laiks dzīvē un tāds tas man arī ir palicis atmiņā. Pilsētā tajā laikā mēs bijām maz, studenti rīkoja slēgtus pasākumus un tā studentu dzīve notika vairāk universitātes sienās.

Vai Jūsu laikā viegli bija būt studentam?

Studentam nekad nav bijis viegli, par to man ir pilnīga pārliecība.

Vai piedalījāties ārpusstudiju aktivitātēs?
Nedejoju, nedziedāju, bet braucu studentu celtnieku vienībās, tas ir tas interesantākais. Tās bija divas trakas vasaras. Vienu vasaru es tiku uz Vāciju, bija tāda studentu celtnieku vienība „Viators”. Mēs taisījām dzelzceļu. Tajā laikā iepazinos ar kolēģiem no citām Latvijas un ārzemju augstskolām. Tas bija ļoti interesants laiks. Un vienu vasaru es biju vilciena pavadone. Tas arī bija traks laiks. Es katrā ziņā studentiem ieteiktu izmantot šāda veida pasākumus, jo tas palīdz kļūt drošākam, atmest bailes komunicēties ar cilvēkiem. Domāju, šobrīd iespējas ir daudz plašākas, nekā agrāk.

Ko Jums deva augstākā izglītība LLU?

Universitātē iegūstamā augstākā izglītība palīdz saprast, kā viss pasaulē notiek, un pēc tam, cilvēks pats loģiski spēj domāt un atrast visu, kas dzīvē nepieciešams. Dzīvē ar to, ko iedod universitāte vien nepietiek.

Jūsu iepriekšējais darbs bija saistīts ar Lauku atbalsta dienestu. Vai izglītība, ko deva LLU, jums palīdzēja?
Jā, es jau beidzu universitāti ļoti sen. Tad līdz Eiropas lietām tajā laikā bija ļoti tālu. Esmu izgājusi cauri daudz kam, un tā pieredze man ir gan padomju kultūras sistēmā, arī augstākā valsts pārvaldē rajona līmenī, bet pēc valsts neatkarības nonācu ministrijā. Pēc tam LAD veidoju pilnīgi no jauna. Augstākā izglītība cilvēkam iedod sapratni par to, kur un kā iegūt sev nepieciešamo informāciju vai kā sasniegt noteiktu mērķi. To man arī deva izglītība LLU.

Kā Jūs vērtējat augstāko izglītības sistēmu Latvijā?
Man liekas, šobrīd jauniešiem ir grūti izvēlēties, kur iet mācīties, jo ir ļoti daudz augstskolu un daudz mācību programmu. Ja neizpēta sīkāk piedāvātās iespējas, tad viegli ir nošaut greizi. Savukārt kvalitātes ziņā viss ir atkarīgs no paša studenta. Tie, kas negrib mācīties arī nemācās. Bet tie, kas grib – paņem visu racionālo un noderīgo, ko par tādu uzskata studiju laikā. Bet pēc studijām nekas nebeidzas. Dzīvē vienalga jāmācās.

Jums priekšā smags darbs ar lielu skaitu studentu. Kā Jūs raksturotu mūsdienu jauniešus. Vai viņos ir cīnītāju gars, vai viņi nav kļuvuši pasīvi?
Es gribu teikt tikai to labāko par mūsu jauniešiem. Viņi ir ļoti gudri un pozitīvi, strādāt un mācīties griboši. LAD no strādājošajiem 50 procenti ir pēdējo kursu studenti, vai arī tādi, kas tikko beiguši studēt. Pilnīgi nav problēmu – ar jauniešiem strādāt nav smagi. Viņi ir pasīvi līdz zināmam laikam, jo dzīve noliek visu pie vietas. Ja cilvēks nemāk par sevi pastāvēt un atrast savu vietu dzīvē nedaudz cīnoties, tad ir skumji. Bet viss tas nāk ar laiku.

Vai savā studiju laikā varējāt iedomāties, ka kādreiz būsiet Ekonomikas fakultātēs dekāne? Ja nē, par ko vēlējāties strādāt?
Nē, tādas domas nebija (smejas). Toreiz jau viss tika ļoti organizēti sadalīts. Bija darba vietas, kur varēja iet strādāt un pašam nemaz nebija jāpameklē. Esmu izgājusi dažādus etapus dzīvē un tagad esmu nonākusi šeit EF.

Līdz kļuvāt par dekānu, jūs darbs universitātē bija saistīts tikai ar pasniedzēja darbu. Vai tagad kā dekānei nebūs grūtāk sastrādāties ar studentiem? Augstāks ieņemamais amats studentus mazliet nebiedē?
Nē, es domāju, tieši otrādi, studentiem nav pietātes pret amatiem. Viņi grib, lai pasniedzējs interesanti pasniedz, lai pasniedzējs arī ir cilvēks. Sastrādāties nebūs problēmu, jo es nemācīšu savā fakultātē, es joprojām turpināšu mācīt lauksaimniekus. Tiem pret mani kā pret dekāni nebūs nekādas pietātes.

Kādi jūsuprāt ir LLU studenti?
Studentus var raksturot no vienas galējības līdz otrai. No ļoti zinātkāriem un zinošiem jau šobrīd, līdz tādiem, kuri vēl nevar saprast, kas viņus dzīvē interesē un kāpēc viņi vispār sēž universitātes solā. Tikai tāpēc, lai diplomu dabūtu? Bet tas ir visos laikos, arī manā laikā bija sauklis – ar minimālu darbu maksimāls rezultāts. Students ir students. Katra diena ar studentiem ir interesanta.

Kā Jūs jūtaties kā viena no četrām dekānēm sievietēm?
Nekādas vainas. Vīrieši ir pieraduši, ka šobrīd ir ļoti daudz sieviešu Latvijā vadošos amatos. Sievietei darba spējas ir pietiekami lielas, lai vienlīdzību starp dzimumiem nodrošinātu visās jomās, varbūt brīžiem pat pa daudz.

Vai dekāna darbs ir 24 stundas?
Es gribēt teikt, ka visur pamatā ir darba organizācija. Ja cilvēks strādā 24 stundas diennaktī, tad pēc pāris dienām viņš vairs nav strādātājs. Ir grūti nodalīt darbu, kas ir šeit universitātē kaut kādā laikā un telpā.

Vai jūs nebaida jaunais darbs?
No atbildības un darba nekad neesmu baidījusies. Arī darba spējas ir pietiekošas. Es ceru, ka šis darbs atkal būs kā jauns izaicinājums, kas pavērs plašas iespējas. Manuprāt, ir svarīgi darīt darbu, lai tas interesētu.

Kāpēc nolēmāt kandidēt uz dekānes vietu?
Process nebija vienkāršs, mani pierunāja pieredzējušākie kolēģi no fakultātes. Katrā ziņā es pati nebiju domājusi kandidēt uz šo amatu.
Daudzi no jums gaidīs ko jaunu fakultātes darbā. Vai jums jau ir padomā, ko uzlabosiet vai mainīsiet Ekonomikas fakultātē?
Tie būs divi prioritārie virzieni, kuros vajadzēs strādāt. Pirmkārt, ar mācību procesu saistībā, otrkārt, ar zinātniskās darbības attīstīšanu. Šobrīd jauno studentu apziņā Rīga ir prioritāte Latvijā, vajadzētu strādāt, lai tas mainītos.

Jums noteikti ir savs dzīves moto. Vai varat to atklāt?
Katrai bezizejai ir vairākas izejas. Nav neizdarāmu darbu, ir tikai jāatrod labākais veids, kā to izdarīt.


Sandra Steinerte
Latvijas Lauksaimniecības žurnāls "Plēsums"

Komentāri

Lai komentētu, lūdzu autorizējies