Jaunumi

„Esam uzsākuši darbu pie 2012. gada pilsētas budžeta veidošanas, ko izskatīsim janvāra domes sēdē. Varu apliecināt, ka tas būs ar lielāku vai mazāku pluss zīmi visām nozarēm. mūsu prioritātes tāpat kā iepriekšējos gados būs infrastruktūras attīstība, izglītība, sociālā joma. iespēju robežās šogad lielāku akcentu liksim arī uz uzņēmējdarbības vides attīstību,” uzsver Jelgavas pilsētas domes priekšsēdētājs Andris Rāviņš.
 
Domes priekšsēdētājs ir pārliecināts, ka to, cik veiksmīgs būs nākamais gads, lielā mērā noteiks ne tikai tas, kā attīstīsies Eiropas ekonomika, bet arī tas, cik veiksmīgi mūsu uzņēmēji spēs pārdot saražoto valstīs ārpus ES. „Šobrīd vairākiem pilsētas uzņēmējiem izdevies noslēgt sadarbības līgumus ar Krieviju, kuras tirgus pēc pievienošanās Pasaules Tirdzniecības organizācijai kļuvis atvērtāks. Mums kā ražojošai pilsētai šis potenciāls ir jāizmanto,” turpina A.Rāviņš.
 
Pilsētas vārds šogad skanējis gan saistībā ar tradicionālajiem festivāliem un realizētajiem infrastruktūras projektiem, gan daudzām citām lietām. Kuri notikumi pilsētā, jūsuprāt, šogad ir īpaši atzīmējami?
 
Īpaši jāizceļ ilgi gaidītie un nu jau daļēji realizētie lielie infrastruktūras attīstības projekti. Esam pabeiguši Dobeles šosejas, Garozas ielas rekonstrukciju, uzsākti darbi Raiņa ielā un Čakstes bulvārī. Šie darbi tiek realizēti sarežģītos apstākļos, vienlaikus atjaunojot ūdenssaimniecības komunikācijas. Jāuzteic arī izglītības jomā paveiktais. Pilsētā ir izveidoti divi kompetenču attīstības centri. Esam atklājuši jaunu bērnudārzu «Ķipari». Pavisam jaunu veidolu ieguvusi Amatu vidusskola, kurā paralēli īstenotajiem energoefektivitātes pasākumiem modernizētas arī mācību telpas un iegādāts jauns aprīkojums.

Tomēr būtiskākais ir tas, ka esam pārvarējuši ekonomiskās lejupslīdes periodu, jo šogad, pateicoties precīzam un saliedētam komandas darbam, pilsētas budžets ir izpildīts par 108 procentiem. Tas, protams, nav iemesls svinībām, jo apzināmies, ka nebūt ne visi pilsētas iedzīvotāji to izjūt, tomēr tas ir apliecinājums, ka esam uz pareizā ceļa.  
 
Liels akcents tiek likts uz profesionālajām skolām, tomēr pārmaiņas, kaut vai sarūkošā skolēnu skaita dēļ, nepieciešamas arī vispārējās izglītības sistēmā.
 
Tā nav mūsu iegriba, bet dzīves nepieciešamība. Šobrīd lielākajā daļā Eiropas valstu vismaz 50 procenti pamatskolas absolventu izglītību turpina arodskolā. Savukārt pilsētā joprojām ap 65 procentiem absolventu izvēlas mācības turpināt vidusskolā, lai gan ir novērojama tendence par labu arodizglītībai. Tādēļ turpināsim strādāt, lai mainītu attieksmi pret profesionālo izglītību un celtu tās līmeni, nodrošinot atbilstošas mācību telpas, aprīkojumu un profesionālus pasniedzējus. Jāpaaugstina arī  prasības pret izglītojamajiem, jo skolēns, kurš nevar sekmīgi pabeigt pamatskolu, diezin vai būs spējīgs apgūt rasēšanu, iemaņas darbā ar programmējamajiem darbgaldiem un citas zināšanas, kuras pieprasa darba devējs. Šajā sistēmā iekļausim arī vispārizglītojošās skolas, kuras varētu specializēties informācijas tehnoloģiju vai kādā citā darba tirgū pieprasītā jomā. Diemžēl valstiskā līmenī šīs reformas tiek realizētas pārāk gausi.
 
 Salīdzinoši maz skolēnu un studentu redz sevi uzņēmējdarbībā. Kā pietrūkst, lai cilvēki aktīvāk pievērstos kaut vai mikrouzņēmējdarbībai?
 
Manuprāt, pietrūkst uzņēmības un zināšanu, jo idejas mūsu jauniešiem ir gana labas. Nākamā gada budžetā esam atvēlējuši līdzekļus studentu ideju konkursam. Gadījumā, ja uzņēmēji studentu idejas atzīs par perspektīvām, esam vienojušies, ka šiem jauniešiem padomu neliegs biznesa inkubatora speciālisti, lai pēc tam tās realizētu sadarbībā ar uzņēmējiem.
 
Kādas ir Jelgavas prioritātes nākamajā ES budžeta plānošanas termiņā, sākot no 2014. gada?
 
Lielo pilsētu asociācijā esam nākuši klajā ar priekšlikumu, ka turpmāk ES finansējums jākoncentrē nozīmīgākajos attīstības centros atbilstoši katras pilsētas faktiskajām vajadzībām, nevis Finanšu ministrijas izstrādātajām vadlīnijām. Visiem ir skaidrs, ka Jūrmala ir kūrortpilsēta un tur jāattīsta tūrisms, turpretim Jelgavā jāakcentē izglītība un mašīnbūves attīstība. Tās arī ir mūsu prioritātes. Piemēri šādai pieejai nav tālu jāmeklē – kaut vai Lietuvas mazpilsēta Druskininki, kura visā reģionā kļuvusi par atpazīstamu kūrortu, pateicoties mērķtiecīgam ES finansējuma ieguldījumam. Savukārt lauku teritorijas jāveido kā dzīves telpa – ar labiem pievedceļiem un nepieciešamajiem pakalpojumiem. Meža vidū rūpnīcu neviens necels, gluži otrādi – laukos darba vietu skaits tikai samazināsies, jo šobrīd lauksaimniecībā nodarbinātie ir aptuveni pieci procenti no visiem strādājošajiem, kas uz Eiropas fona ir salīdzinoši augsts rādītājs, savukārt darba ražīgums ir viens no zemākajiem. Labāk, lai šie cilvēki brauc strādāt uz pilsētām nekā meklē laimi citās zemēs.
 
Lielāko daļu no pieejamajiem ES līdzekļiem pašvaldība iegulda infrastruktūras attīstībā. Vai ilgtermiņā šie ieguldījumi attaisnosies? Izskan viedoklis, ka šādā veidā nav iespējams panākt ekonomisko izaugsmi.
 
Tikai ieguldot infrastruktūrā, varam cerēt uz uzņēmējdarbības attīstību. Mēs konkurējam ar citām valstīm, un šobrīd vairs nepietiek tikai ar sakārtotu zemesgabalu – potenciālie investori vēlas arī apmācītu darbaspēku un atbalstu no valsts. Pie pēdējā mūsu sarunas bieži vien apstājas, jo diemžēl Latvijā nav nedz nodokļu atlaižu, nedz kādu citu instrumentu, ar kuriem piesaistīt šos jaunos darba devējus. Tādēļ bieži vien zaudējam konkurences cīņā ar kaimiņvalstīm.

Sakārtojot pilsētas infrastruktūru, arvien aktuālāks kļūst jautājums par to, kā dažādot pilsētvidi. Šajā ziņā pienesumu varētu dot metāla skulptūru festivāla darbi. Strādājot ar lielajiem projektiem, ne vienmēr izdodas pievērst uzmanību dažādām detaļām, kas piešķir pilsētai šo vitalitātes sajūtu. Metāla skulptūras noteikti ir viens no veidiem, kā dažādot pilsētvidi. Jau sākam daļu no tām izvietot pilsētvidē. Gaisā virmo arī ideja par simboliska tēla – klīstošā studenta – skulptūras veidošanu pie topošā gājēju tilta no Čakstes bulvāra uz Pasta salu. Šis tēls simboliski sasauksies ar saldsērīgo melodiju „… pa Jelgavu kāds students klīst…”.
 
Uzņēmēji un sociālie darbinieki arvien biežāk norāda, ka viena no mūsu lielākajām problēmām ir tā, ka daļa iedzīvotāju savai minimālajai iztikšanai pabalstu veidā saņem nodokļu maksātāju naudu, neko nedarot. Kādas ir pašvaldības iespējas risināt šo situāciju?
 
Diemžēl tā tas arī ir, jo cilvēki ir iemācījušies rēķināt un saņemt pabalstu reizēm ir izdevīgāk nekā strādāt par minimālo atalgojumu. Ne vienmēr var vainot cilvēkus, tomēr liela daļa no pabalstu saņēmējiem ir ilgstošie bezdarbnieki, kuri palīdzības saņēmēju sarakstā bija gan ekonomiskās izaugsmes gados, gan tur atrodas arī šobrīd. Tas liecina, ka problēmas ir dziļākas, un te nav runa tikai par slinkumu vien. Nākamajā gadā šiem cilvēkiem piedāvāsim iesaistīties pagaidu sabiedriskajos darbos. Parasti vismaz daļai tas kalpo par stimulu meklēt pastāvīgu darba vietu. Nekādu tūlītēju risinājumu šai problēmai nav, jo uzņēmēji pārsvarā gadījumu disciplīnas un darba iemaņu trūkuma dēļ nav ieinteresēti piedāvāt darbu šiem cilvēkiem. Savukārt pret tiem, kuri nevar atrast darbu objektīvu iemeslu dēļ, vienmēr esam izturējušies ar sapratni, jo arī pēdējos gados, kad visās budžeta pozīcijās izdevumus nācās samazināt, izdevumus sociālajai palīdzībai palielinājām.
 
Aptuveni piecsimt jelgavnieku piedalījās Krievijas Valsts domes vēlēšanās, gandrīz pieci tūkstoši parakstījās par to, lai krievu valoda oficiāli tiktu atzīta par otru valsts valodu. Par ko liecina šie skaitļi?
 
Visvairāk mums pietrūkst savstarpējās sapratnes un vienotas informācijas telpas. Zināma vaina jāuzņemas abām pusēm. Mēs nevaram administratīvi prasīt, lai cilvēks ir lojāls pret savu valsti vai pilsētu, ja viņš faktiski dzīvo citā informācijas telpā. Tajā pašā laikā nav saprotams, kādēļ mums būs jādodas uz referendumu, lai visai pasaulei vēlreiz apliecinātu, ka Latvijā nevar būt citas oficiālās valodas kā vienīgi latviešu. Nacionālos jautājumus ir ļoti viegli uzkurināt, tā tas notiek ne tikai Latvijā. Šie jautājumi ir pārlieku politizēti, jo ikdienas saskarsmē mēs nejūtamies tik atrauti viens no otra, tādēļ aicinātu politiķus rūpīgi pārdomāt savu turpmāko rīcību.
 
Piedalīsieties referendumā?
 
Jā, piedalīšos, lai apliecinātu, ka šajā valstī ir nepieciešama tikai viena oficiālā valoda.
 
No publiskās pārvaldes viedokļa Jelgavas pašvaldība daudzas novitātes ieviesusi viena no pirmajām – kaut vai vienas pieturas aģentūru, kvalitātes sistēmu, valstiskā līmenī esam saņēmuši atzinību par veiksmīgi realizētiem projektiem vides un e-pārvaldes jomā. Vai iedzīvotāji novērtē šos uzlabojumus?
 
Teju katru gadu atzīmējam kādu notikumu, kurš Jelgavā noticis pirmo reizi. Piemēram, 5. janvārī atzīmēsim 190. gadskārtu, kopš Jelgavā sāka iznākt pirmais laikraksts latviešu valodā «Latviešu Avīzes». Tādēļ nekad neesam vairījušies no grūtībām un daudzas lietas esam darījuši pirmie. Ir gandarījums, ka tas tiek novērtēts arī valsts līmenī. Tā, piemēram, Pašvaldības operatīvās informācijas centrs (POIC) šogad saņēma balvu «Platīna pele» par labāko e­pakalpojuma risinājumu starp pašvaldībām. Prieks, ka cilvēki novērtē šo iespēju un aktīvi ziņo par nebūšanām gan ar interaktīvās kartes starpniecību, gan pa tālruni 8787. Pat kolēģi no mūsu sadraudzības pilsētas Ruelmalmezones Francijā atzina, ka atrodas ledus laikmetā, salīdzinot ar tām iespējām, ko piedāvā POIC.
 
Daudzi 11. Saeimas vēlēšanās balsoja par pārmaiņām, bet šobrīd atzīst, ka kļūdījušies. Kā jūs vērtējat tā sauktās tiesiskuma koalīcijas darbu?
 
20. gadsimtā vēsture pieredzējusi daudzus reformu virzītājus, sākot jau no sociālisma sludinātājiem, kuru reformu sekas izjūtam joprojām. Katrai pieteiktajai reformai ir jābūt konkrētam mērķim. Lai reformas noritētu mierīgi, bez masu protestiem, cilvēkiem jāsaprot, uz ko mēs ejam. Cilvēki vairs nevēlas piedzīvot vardarbīgas reformas. Diemžēl reformētāji īsti neizprot, ko vēlas sasniegt katrā konkrētā nozarē. Nepamet sajūta, ka, piesaucot reformas un oligarhus, tika realizēta iecere nomainīt vienus cilvēkus pret citiem. Vai valstij bija vajadzīgas šādas reformas, protams, jālemj katram pašam, bet, ja mēs runājam par izglītību, infrastruktūras attīstību, valsts pārvaldes jautājumiem, tad to virzība šobrīd ir pamatīgi nobremzēta. Un tas notiek brīdī, kad mums Eiropai jāprezentē savs redzējums par turpmāko valsts attīstību un virzieniem, kuros vēlamies ieguldīt naudu. Lai kā dažs labs vēlētos, mums šobrīd nav laika mācīties un izzināt, mums ir rīt jāsaka, ko mēs darīsim, lai pēc tam nebūtu jāvaimanā, ka atkal esam apdalīti.
 
Ar ko jelgavniekiem jārēķinās nākamajā gadā?
 
Nākamgad turpināsim realizēt lielos pilsētas infrastruktūras projektus. Visvairāk cilvēki noteikti izjutīs Lielās ielas remontdarbus, mainīsies pilsētas ikdienas aprite un pārvietošanās maršruti. Tādēļ aicinu izturēties ar sapratni, jo pēc rekonstrukcijas šī iela iegūs pavisam citu veidolu un mēs varēsim lepoties arī ar pilsētas centrālo ielu. Tāpat vēlos aicināt iedzīvotājus arī pašiem domāt par to, kā veidot pilsētu skaistāku, kaut vai sakopjot savā īpašumā esošās teritorijas, jo visu par pilsētas naudu nevarēsim paveikt. Apsveicama ir katra pilsētas iedzīvotāja iniciatīva, jo tā mēs veidojam ne tikai pilsētas vidi, bet uzņemamies arī atbildību.