Jaunumi

Laikā, kad daudzas reģionālās slimnīcas norūpējušās par jauno speciālistu piesaisti un meklē veidus, kā jaunos ārstus mudināt strādāt reģionos, Jelgavas pilsētas slimnīcā pēdējos gados strauji ienāk jaunā paaudze. Slimnīcas valdes loceklis Kārlis Smilga stāsta, ka šobrīd slimnīcā no 103 ārstiem 46 ir jaunāki par 40 gadiem. Sarunā ar jaunajiem ārstiem izzinām, kāpēc viņi izvēlējušies strādāt tieši Jelgavas slimnīcā un kā vērtē darbu mūsu pilsētā.

“Jebkuras organizācijas veiksmīga un ilgtspējīga attīstība nav iedomājama bez jaunu, enerģisku, motivētu un uz attīstību orientētu darbinieku ienākšanas kolektīvā. Jelgavas slimnīcā jaunie ārsti ienāk ne tikai profesionālo izaicinājumu, lokālpatriotisma, entuziasma un misijas apziņas dēļ, bet arī, pateicoties pieredzējušo kolēģu atbalstošajai attieksmei un profesionālajam padomam, kas stiprinājis apziņu par savu darbavietu izvēlēties Jelgavas slimnīcu, nevis galvaspilsētas slimnīcas vai labāk atalgotu darbu ārvalstīs,” atzīst K.Smilga, norādot, ka vēlme strādāt slimnīcā ir atkarīga no darba kultūras konkrētajā ārstniecības iestādē vai nodaļā, kāda tā ir izveidojusies laika gaitā – jaunā paaudze no pieredzējušiem kolēģiem mācās attieksmi gan citam pret citu, gan pret pacientu. “Slimnīca ir atvērta jaunajai ārstu paaudzei un mainās, lai būtu pieejama gan ārstniecības personālam, gan pacientam, kas ir visa ārstniecības procesa epicentrā,” saka slimnīcas vadītājs.

“Desmit gadus nostrādāju slimnīcā Londonā, tomēr atgriezos”

Arnita Grišina, iekšķīgo slimību speciāliste:

“Jūnijā būs 14 gadi, kopš man ir ārsta diploms, bet darbā Jelgavas slimnīcā rit otrais gads. Pirms tam, mācoties rezidentūrā, strādāju Rīgas 1. slimnīcā, neilgu laiku arī Rēzeknes slimnīcā, bet pēc rezidentūras dzīve piespieda braukt strādāt uz Londonu. Desmit gadus biju ārste slimnīcā Londonā, tiesa, nestrādāju savā profilā – iekšķīgo slimību jomā –, jo tur medicīnas sistēma ir mazliet citādāka, taču pamatzināšanas man kā ārstei bija, bet, ko nezināju, mācījos uzreiz praksē. Tā bija jauna un neatsverama pieredze, kas reizē ļāva apjaust, ka Latvijā medicīna cilvēkiem ir daudz pieejamāka un arī augstākā kvalitātē. To es saku gan kā ārste, gan kā paciente, kura saņēmusi medicīnas pakalpojumus kā Londonā, tā Latvijā. Vienkāršs piemērs: neesmu dzirdējusi, ka pacientam Jelgavas slimnīcas Uzņemšanas nodaļā būtu jāgaida četras stundas, līdz viņu pieņems kāds ārsts, bet Londonā tas ir minimālais gaidīšanas laiks. Gadās rindā gaidīt pat desmit stundas, un tā ir pieņemta un visiem zināma prakse, par ko pacienti nesūdzas, jo zina, ka medicīnas sistēma ir noslogota. Tāpat Latvijā katram pacientam tiek nozīmēts viens atbildīgais ārstējošais ārsts, ar kuru izveidojas personisks kontakts, viņš zina pacientu, viņa slimības un ārstēšanas gaitu, ar viņu tiek izrunāta katra situācija, bet Londonā šis posms izpaliek, jo ārsti nepārtraukti mainās. Es gan uzskatu, ka terapijā svarīgākais ir tieši ciešs kontakts. Diemžēl Latvijas ārstu algas nav konkurētspējīgas ar citu valstu mediķu algām un, dzīvojot šeit, šķiet, ka ārsta alga Londonā ir ļoti vilinoša. Taču ir arī jāsaprot, ka dzīve tur ir daudz­reiz dārgāka, un, ja sarēķina visus izdevumus, nekā daudz pāri nepaliek. Teiksim, īres maksa par divistabu dzīvokli Jelgavā vidēji ir 200–300 eiro mēnesī, bet Londonā tā ir 1000–1500 mārciņas, un tas nav kaut kas ekskluzīvs. Londonā ārstiem tālākizglītība iespējama vienīgi par pašu līdzekļiem un mācības ir ļoti dārgas, bet Latvijā mums ir arī daudz bezmaksas mācību iespēju, lai krātu punktus resertifikācijai.

Kad izlēmu atgriezties Latvijā, skaidri zināju, ka negribu strādāt Rīgā, taču tajā pašā laikā gribēju, lai arī galvaspilsēta nav pārāk tālu. Piemērotākā vieta šķita Jelgava, turklāt šeit ir arī reģionālā slimnīca, kas sniedz plaša profila medicīniskos pakalpojumus. Svarīgākais bija atrast darbu savā profesijā un iejusties kolektīvā. Izvēli strādāt Jelgavas pilsētas slimnīcā nenožēloju – man šeit ļoti patīk. Te nodrošināti visi darba apstākļi, lai es varētu atbildīgi darīt savu darbu. Jāatzīst, ka pēc desmit gadiem atgriezties Latvijas medicīnas sistēmā nebija viegli, jo biju aizmirsusi daļu medikamentu nosaukumu, tos mācījos no jauna, no jauna bija jāiziet cauri birokrātijai, lai iemācītos pareizi noformēt pacienta slimības vēsturi un visus nepieciešamos dokumentus. Taču tas viss ir izdarāms!

Šobrīd strādāju tā sauktajā Covid-19 nodaļā, un darbs šeit ir emocionāli smags. Stacionārā nonāk smagākie Covid-19 pacienti, taču mums, ārstiem, ir jābūt smaidīgiem, atvērtiem, katru dienu morāli jāatbalsta pacienti, jāuzmundrina. Tas nav viegli, taču liels ir gandarījums un visas pūles atmaksājas brīdī, kad pacienta veselības stāvoklis uzlabojas.”

“Profesionālās ambīcijas var īstenot arī reģionālajā slimnīcā”

Timurs Salimbajevs, ķirurgs slimnīcas Ķirurģijas nodaļā:

“Jau mācoties 1. klasē, visiem lepni stāstīju, ka es būšu ķirurgs. Daudzi smējās, jo tolaik visi gribēja būt policisti, ugunsdzēsēji un kosmonauti, bet es – kaut kāds ķirurgs. Pēc teju 20 gadiem savu sapni par medicīnu un ķirurģiju piepildīju. Jelgavas pilsētas slimnīcā strādāju jau septīto gadu. Esmu aktīvs ķirurgs, tāpēc jau pirmajā rezidentūras gadā, uzsākot darbu Latvijas Onkoloģijas centrā, sapratu, ka jāmeklē vēl viena darbavieta, kur stažēties, krāt pieredzi un reizē piepelnīties, jo reti kurš ārsts var iztikt ar vienu darbavietu. Nosliecos par labu tieši reģionālajai slimnīcai, un Jelgavas slimnīcas Ķirurģijas nodaļas vadītājs mani paņēma dežūrām Uzņemšanas nodaļā. Tur nostrādāju vairākus gadus, un tā bija neatsverama pieredze. 2019. gadā beidzot rezidentūru, sapratu, ka Rīgā visiem jaunajiem ārstiem vietas tāpat nepietiks un savas profesionālās ambīcijas varu īstenot arī reģionālajā slimnīcā, tāpēc izvēlējos darbu Jelgavā un sāku strādāt slimnīcas Ķirurģijas nodaļā. Tas šobrīd ir mans pamatdarbs, taču paralēli darba gaitas turpinu arī “Gaiļezera” Uzņemšanas nodaļā. Kāpēc? Jo darbs Latvijas Onkoloģijas centrā un šobrīd “Gaiļezerā” man ir svarīgs profesionālajai izaugsmei, jo šajās slimnīcās notiek daudz vairāk operāciju, tās ir sarežģītākas, tā ir cita līmeņa ķirurģija, līdz ar to man ir iespēja vairāk praktizēties, iegūt jaunas zināšanas, pieredzi, tādējādi es daudz drošāk jūtos arī citās situācijās. Protams, arī Jelgavā mēs veicam dažāda līmeņa ķirurģiskas operācijas, turklāt rūpējamies ne tikai par pilsētas, bet visa Zemgales reģiona cilvēku veselību. Jā, varbūt nevaram šeit veikt sarežģītas onkoloģiskas operācijas, bet, ja akūti kaut kas nepieciešams, arī tas mums ir pa spēkam. Šobrīd, kad Rīgas lielās slimnīcas ir noslogotas ar komplicētiem Covid-19 pacientiem, tieši reģionālās slimnīcas var tās atslogot, uzņemoties ārstēt citus pacientus. “Lielās lietas” nenotiek tikai galvaspilsētā. Ar darbu Jelgavas slimnīcā esmu ļoti apmierināts un tuvākajā nākotnē negrasos to mainīt. Es gan esmu apsvēris ieceri stažēties ārzemēs, taču tas vēl nav izlemts. Šobrīd esmu nodevies ķirurģijai Latvijā.”

“Tas bija liktenis, jo, jau uzsākot studijas, teicu, ka strādāšu Jelgavā”

Lāsma Graumane, ergoterapeite:

“Mācoties vidusskolā, skaidri zināju, ka gribu strādāt medicīnā. Asiņainā medicīna mani nesaistīja, līdz ar to atlika rehabilitācija. Apzinoties, ka Latvijā jau ir ļoti daudz fizioterapeitu – šobrīd aptuveni 800 – un konkurence ir liela, nolēmu iegūt ergoterapeita diplomu, lai gan līdz studijām man nebija skaidras nojausmas, ko šāds speciālists dara, – to sapratu tikai 3. kursā. Latvijā strādā tikai ap 200 ergoterapeitu, tādēļ jutos droša par savu nākotni. Pagājušajā vasarā stradiņos ieguvu diplomu, bet jau maijā mērķtiecīgi sāku meklēt darbu. Lai gan esmu no Bauskas novada, zināju, ka gribu strādāt Jelgavā. Šo pilsētu biju iepazinusi pa automašīnas logu, gatavojoties autovadītāja kvalifikācijas eksāmenam, pāris reižu te biju ekskursijā, un man Jelgava ļoti iepatikās. Vēlējos strādāt Jelgavas slimnīcā, taču man negadījās tāda iespēja, tāpēc sāku darbu Jelgavas poliklīnikā. Kad mazliet jau biju pastrādājusi, ergoterapeitu čatiņā parādījās ziņa, ka Jelgavas slimnīcā ir ergoterapeita vakance. Protams, nedomājot pieteicos. Tas bija liktenis, jo, jau uzsākot studijas, teicu, ka strādāšu Jelgavā. Šobrīd man Jelgavā ir pat divas darbavietas – trīs dienas strādāju Jelgavas pilsētas slimnīcā, trīs – Jelgavas poliklīnikā. Slimnīcā darbs ir dinamiskāks, arī palīdzēt nākas daudz sarežģītākās situācijās. Visbiežāk slimnīcā palīdzu cilvēkiem pēc insulta. Man ir jāiemāca pacientam apsēsties, piecelties, apgulties un daudzas citas lietas, lai atvieglotu viņam turpmāko ikdienu.

Studiju laikā praksē strādāju  “Biķerniekos”, un tā bija iespēja pārliecināties, ka Rīgas vide mani nesaista. Jāatzīst, arī mani kursabiedri lielākoties strādā reģionos, turklāt, salīdzinot ar galvaspilsētu, ergoterapeita darbs reģionos pat ir labāk atalgots. Esmu ļoti apmierināta gan ar dzīves, gan darba apstākļiem Jelgavā. Mums ir ļoti labs tehniskais nodrošinājums, un pirms mēneša slimnīcā sagaidījām jaunu rehabilitācijas iekārtu – tā ir terapijas iekārta, kas veic gan pasīvas, gan aktīvas, gan aktīvas asistētiskas kustības, to pielieto gan augšējai, gan apakšējai ķermeņa daļai. Esam pirmie Latvijā, kas to izmanto darbībā, un tieši mūsu atsauksmes iedvesmo kolēģus citur Latvijā.”

“Pārnākot strādāt no “Gaiļezera” uz Jelgavu, man bija kultūršoks”

Uļjana Čaikovska, ķirurģe slimnīcas Uzņemšanas nodaļā:

“Izvēle savu dzīvi saistīt ar medicīnu un tieši ķirurģiju bija ļoti mērķtiecīga. To apjautu 10. klasē, kad Ēnu dienā izvēlējos ēnot plastisko ķirurgu Latvijas Plastiskās, rekonstruktīvās un mikroķirurģijas centrā. Todien sapratu – jā, tas ir mans! Mācoties rezidentūrā, sāku strādāt Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas stacionārā “Gaiļezers”, kur nostrādāju pusotru gadu, bet, apprecoties ar jelgavnieku, dzīves ceļš mani atveda uz Jelgavu. Lai arī galvaspilsēta ir ļoti tuvu un satiksme starp Rīgu un Jelgavu ir laba, braukāšana atņem laiku ģimenei, tāpēc nolēmu, ka gribu strādāt tuvāk mājām. Man šī iespēja tika dota Jelgavas pilsētas slimnīcā, un ar to esmu saistīta jau kopš 2014. gada. Jāatzīst, ka, no “Gaiļezera” pārnākot strādāt uz Jelgavu, man bija labā nozīmē kultūršoks par darba kolektīvu – šeit tas ir saliedētāks, vecākie kolēģi ir daudz vairāk ieinteresēti jauno kolēģu apmācīšanā, dod padomus, apspriežas ar jaunajiem, un viņiem ir svarīgs arī mūsu viedoklis. Attieksme ir personiskāka, un tas man bija patīkams pārsteigums. “Gaiļezerā” biju pieradusi pie tāda kā konveijera, kur vienam ārstam ir pat pieci seši rezidenti, līdz ar to neizdodas visiem veltīt vienlīdz lielu uzmanību, neizveidojas tik ciešs kontakts. Bet Jelgavas slimnīcā ķirurgam Stepanovam bijām tikai divi rezidenti – es un Kaspars Vaivods. Dakteris Stepanovs ir izcils skolotājs, kurš lieliski prot ievirzīt un ieinteresēt izvēlētajā specialitātē. Pēc rezidentūras, kurai pa vidu vēl bija divi bērna kopšanas atvaļinājumi, saprotot to, ka šeit ir labi darba apstākļi, fantastisks kolektīvs un slimnīca ir kļuvusi par manām otrajām mājām, man nebija jāskrien laimi meklēt citur, vien no Ķirurģijas nodaļas, kur strādāju rezidentūras laikā, pārgāju strādāt uz Uzņemšanas nodaļu. Manuprāt, Jelgavas slimnīca pēdējā desmitgadē ir ļoti attīstījusies, augusi, un tas attiecas gan uz infrastruktūru, gan materiāltehnisko bāzi, gan arī uz medicīnas pakalpojumu kvalitāti. Katru gadu slimnīcā tiek ieviestas jaunas medicīnas tehnoloģijas, nemitīgi notiek ārstu pašattīstība – piedalāmies dažādos kursos, apmācībās. Turklāt arī slimnīcas vadība ieklausās darbiniekos, ir pretimnākoša, un tas ir svarīgi. Es kā Uzņemšanas nodaļas ārste ļoti augstu novērtēju pārmaiņas tieši mūsu nodaļā, mūsdienu prasībām atbilstošo darba vidi, kas pēc nodaļas rekonstrukcijas ir kļuvusi daudz ergonomiskāka. Cilvēkiem vairs nav jāgaida gaitenī, pacienti tiek novirzīti uzgaidāmajās palātās, mums ir moderni aprīkots traumpunkts, kas paver daudz plašākas iespējas, līdz ar to darbs rit ātrāk. Sakārtotā vidē, kur nodrošināti labi darba apstākļi, ir prieks strādāt. Protams, gadās dzirdēt pārmetumus, ka Uzņemšanas nodaļā nākas ilgi gaidīt, taču brīdī, kad pašam kaut kas sāp, ir slikti, pat dažas minūtes šķiet kā mūžība. Katram cilvēkam ir savs raksturs, līdz ar to komunikācijā ar katru ir jāspēj atrast savu pieeju, mēģinot nogludināt asumus, ja tādi ir. Mēs tiešām cenšamies, lai rinda uz priekšu rit raiti. Ir reizes, kad paralēli man ir pat seši pacienti, kas jāizmeklē, lai noteiktu diagnozi un saprastu, vai nepieciešama stacionēšana. Uzņemšanas nodaļā vidēji nedēļā tiek apkalpoti 200 cilvēku, vasarā – līdz pat 400, bet es par savu darbu nesūdzos un daru to pēc labākās sirdsapziņas. Lielākais gandarījums ir brīdī, kad saņemu to vienkāršo “paldies” un pacients no kabineta iziet ar smaidu.”

“Šeit ir individuālāka pieeja”

Marita Katrīna Graudiņa, audiologopēde:

“Rit tikai trešais mēnesis, kopš strādāju Jelgavas pilsētas slimnīcā. Pēc studijām darba gaitas turpināju Rīgā, strādājot gan veselības centrā “Biķernieki”, gan veselības centrā “MFD”, taču vienā brīdī sapratu, ka straujais galvaspilsētas ritms mani īsti nesaista un gribu prom no Rīgas. Brīdī, kad arvien nopietnāk apsvēru domu par dzīves un darba vietas maiņu, nāca piedāvājums aizstāt kolēģi Jelgavas pilsētas slimnīcā bērna kopšanas atvaļinājuma laikā. Tam piekritu, turklāt mana dzimtā puse ir Dobele, un šobrīd es dzīvoju Dobelē un braucu uz darbu Jelgavā. Pēc teju trim nostrādātiem mēnešiem varu teikt, ka šeit darbs ir mierīgāks un ar individuālāku pieeju. Rīgā pacientu plūsma bija daudz lielāka un intensīvāka, darbs ritēja steidzīgāk, kas līdzi nesa arī iespējamību kļūdīties, un tad jūties nemierā ar sevu darbu. Jelgavā pacientu plūsma ir mazāka, katram cilvēkam var veltīt vairāk laika, tostarp viņa izvērtēšanai, terapijas plāna izveidei, rekomendāciju izstrādei, lai kopīgiem spēkiem sasniegtu maksimālu rezultātu. Un man ir ļoti atsaucīgi kolēģi. Audiologopēds Jelgavas slimnīcā strādā ar Neiroloģijas un Traumatoloģijas nodaļas pacientiem akūtajā/subakūtajā ārstniecības periodā – pēc tikko pārciesta insulta, traumām, veicot novērtēšanu un īstenojot nepieciešamo terapiju, atbilstoši vispārējam veselības stāvoklim. Zinātniski izpētīts un arī ikdienas prakse pierāda, ka pēc insulta cilvēkam nereti rodas rīšanas, valodas, runas, komunikācijas traucējumi, un audiologopēds stacionārā palīdz šīs problēmas risināt, ar dažādām metodēm veicinot cilvēka atveseļošanos.

Darot darbu, kas patīk, ir svarīgi labi justies vidē, kurā strādā, un šī iemesla dēļ finansiālais jautājums man bija otrajā plānā, taču, jāatzīst, Jelgavā atalgojums ir visnotaļ konkurētspējīgs. Ja speciālists ir mierā un harmonijā ar sevi, pacients to jūt, tādējādi arī sadarbība, kas vērsta uz rezultātu, ir daudz veiksmīgāka. Jelgavas slimnīcā es jūtos iederīga un komfortā ar sevi.”

“Arī reģionālajās slimnīcās vajadzīgi jaunie speciālisti”

Nataļja Guļtjajeva, anestezioloģe reanimatoloģe:

“Jelgavā esmu dzimusi, augusi, absolvējusi Jelgavas 5. vidusskolu un nu jau trīs gadus strādāju par ārsti stažieri Jelgavas pilsētas slimnīcas reanimācijas nodaļā, bet paralēli turpinu darbu Rīgas Stradiņa universitātes slimnīcā. Pēc vidusskolas plānoju studēt ekonomiku, bet kādā Ēnu dienā, kad obligāti bija jāēno kāds speciālists, aizgāju līdzi radiniecei, kura slimnīcā strādāja par medmāsu, un man iepatikās slimnīcas atmosfēra. Sapratu, ka medmāsa negribu būt, jo šis darbs vairāk saistīts ar aprūpi, taču es varētu ārstēt cilvēkus, un iestājos mediķos. Pēc sešiem gadiem ieguvu ārsta diplomu un nolēmu, ka rezidentūrā piecus gadus praktizēšos anestezioloģijā reanimatoloģijā. Man rezultātu gribas redzēt uzreiz, un atšķirībā no internas medicīnas, kur ārstēšanas rezultāts ir jūtams ilgākā laika periodā, anestezioloģijā viss notiek nekavējoties – ātra rīcība, un ātrs rezultāts.

Šis man ir pēdējais gads rezidentūrā, un esmu nolēmusi darbu Jelgavas slimnīcā turpināt. Uzskatu, ka arī reģionālajās slimnīcās ir vajadzīgi jaunie speciālisti, arī šeit var daudz ko iemācīties un sevi profesionāli apliecināt. Turklāt, man šķiet, pēdējos gados arī kopumā jaunie speciālisti vismaz manā specialitātē izvēlas strādāt ārpus galvaspilsētas, reģionālajās slimnīcās, kļūst pat par nodaļu vadītājiem, ievieš jaunas manipulācijas. Tas palīdz attīstīt slimnīcas ārpus Rīgas, un arī es esmu nolēmusi, ka Jelgavas slimnīca būs mans pamatdarbs. Taču vēlos turpināt darbu arī stradiņos, jo tā ir plašāka profila slimnīca, līdz ar to man paveras iespējas specializēties dažādos anestezioloģijas virzienos. Tur ir iespēja piedalīties, piemēram, sarežģītās sirds un nieru transplantācijas operācijās, un tas ir svarīgi manai profesionālajai izaugsmei. Taču man ļoti patīk Jelgavas slimnīcas kolektīvs, tas ir saliedēts, pieredzējušie kolēģi ir ļoti pretimnākoši, dod padomu un palīdz jebkurā situācijā. Es to ļoti novērtēju.”

Foto: Jelgavas pilsēta

Informācija sagatavota

Jelgavas pilsētas pašvaldības

Sabiedrisko attiecību pārvaldē