22 °C, 2.8 m/s, 48.7 %

Jaunumi

Sākumlapa JaunumiJubilejas gadā iznāks grāmata “Mēs esam Jelgava”
Jubilejas gadā iznāks grāmata “Mēs esam Jelgava”
30/03/2020

“Cilvēki ir lielākā pilsētas vērtība, un mums patiesi ir ar ko lepoties. Manuprāt, par jebkuru jelgavnieku var uzrakstīt stāstu, jo ikviens no mums Jelgavai ir sniedzis savu devumu. Esmu gandarīta, ka manu ieguldījumu, iemūžinot pilsētniekus fotogrāfijās, ir novērtējusi Jelgavas pašvaldība un šobrīd no fotostāstiem top grāmata, kas būs dāvana Jelgavai 755. dzimšanas dienā,” saka fotogrāfe jelgavniece Dzintra Žvagiņa.

Sagaidot valsts simtgadi, viņa aizsāka projektu, fotostāstos iemūžinot jelgavniekus. Novērtējot Dz.Žvagiņas ieguldījumu, pašvaldība aicināja fotogrāfi iesākto turpināt un fotostāstos iemūžināt 755 jelgavniekus – dažādu profesiju pārstāvjus, draugus, ģimenes, kolektīvus –, lai to visu apkopotu grāmatā. Pašvaldība jubilejas gadā laidīs klajā grāmatu “Mēs esam Jelgava”, kurā būs publicēti Dz.Žvagiņas radītie fotostāsti par mums – jelgavniekiem. Grāmata būs reprezentatīvs materiāls, un līdzās fotostāstiem to papildinās arī Dz.Žvagiņas fotogrāfijas ar pilsētas skatiem dažādos gadalaikos. Fotogrāfijas ir Dz.Žvagiņas dāvinājums  pilsētai. “Grāmata – tā ir milzīga vērtība, tā ir vēstures glabātāja,” atzīst Dz.Žvagiņa.

 

Grāmatā apkopotie fotostāsti ir iemūžināti trīs gadu laikā, un katras fotogrāfijas tapšanai veltītas vidēji astoņas stundas. “Lielākā šī projekta pievienotā vērtība ir sastaptie cilvēki, kuri man iemācīja daudz jauna, mēs kopā smējāmies, raudājām, dziedājām, runājām par dzīvi,” tā Dz.Žvagiņa.

 

“Cik daudz kolosālu cilvēku dzīvo, strādā, darbojas un rada mūsu pilsētā!”

 

Dzintra atzīst, ka šis projekts viņai ir devis piepildījumu, iemācījis daudz jauna, ļāvis saprast, cik kolosāli cilvēki dzīvo, strādā un rada mūsu pilsētā. “Šis projekts mani piespieda pārvarēt bailes un iemācīties uzrunāt cilvēkus. Līdz tam man patika fotografēt tikai dabu, dzīvniekus, kuriem nebija jājautā atļauja, vai to drīkst darīt. Dažreiz arī fotografēju draugus, bet šajā reizē izmetu sevi no komforta zonas, gāju, uzrunāju cilvēkus, arī sabiedrībā ļoti pazīstamus, un tas emocionāli nebija viegli – ja nu man atsaka?! Taču nu varu apgalvot – mēs visi esam cilvēki, neskatoties uz savu amatu, atpazīstamību,” atzīst Dzintra, sakot paldies ikvienam, kurš veltīja viņai laiku un piekrita fotografēties, un ikvienam, kurš iesaistījās fotostāstu varoņu meklēšanā.

 

Fotogrāfe nenoliedz, ka saņēmusi arī pa kādam atteikumam, taču tajā pašā laikā bijis arī tā, ka cilvēks pēc dažiem mēnešiem vai pat gada pārdomā. “Viņi mani vēlāk paši uzmeklēja, jo sapratuši, ka tā tiek veidota pilsētas vēsture, un par to esmu ārkārtīgi priecīga,” stāsta Dz.Žvagiņa, uzsverot, ka viņa respektējusi katra cilvēka viedokli un ņēmusi vērā arī to, kur fotostāsta varonis vēlas fotografēties. Ar katru uzņemtās fotogrāfijas arī saskaņojusi. “Negribēju, lai kādam būtu nepatīkamas emocijas. Mana vienīgā vēlme – lai bildes nav iestudētas, lai tās ir dzīvas. Fotografēju mājās, darbā vai pilsētvidē – vidē, kurā cilvēks uzturas, tāpēc centos būt kā novērotāja no malas, piemēram, režisori Lūciju Ņefedovu fotografēju izrādes “Maija un Paija” mēģinājumā. Protams, ne jau visas bildes vienmēr izdevās. Bija reizes, kad ilgi diskutējām, atklājot, ko katrs no mums tajā redz, bija reizes, kad bildes tapa atkārtoti. Gadījās arī, ka aizbraucu uz tikšanos ar fotostāsta varoni, bet abi saprotam, ka tobrīd nav īstā noskaņojuma. Mēs aprunājāmies par dzīvi, un fotografēt braucu citā reizē,” stāsta Dz.Žvagiņa, piebilstot, ka jau pirmajos mēnešos sapratusi, ka Jelgavā ir ļoti daudz interesantu cilvēku. “Ir foto, kurā iemūžinātas vienīgās trīnītes Jelgavā, draudzenes, vīri un sievas, mūzikas grupas, darba un amatiermākslas kolektīvi. Bet galvenais – tie esam mēs, jelgavnieki, kuri šeit dzīvo, strādā, dejo, dzied un dara daudz ko citu aizraujošu,” tā Dz.Žvagiņa.

 

90 procenti cilvēku satikti pirmo reizi

 

Fotogrāfe stāsta, ka cilvēki pie viņas nonākuši dažādi – kādu bija noskatījusi viņa pati, kādu ieteica draugi, paziņas vai citi projekta dalībnieki. “Aptuveni 90 procentus cilvēku, kuri piedalījās fotoprojektā, satiku pirmo reizi. Īpašs stāsts ir par vecāka gadagājuma jelgavniekiem, kuri mani vienmēr sagaidīja ar klātu galdu. Tā bija neaprakstāma sirsnība, un apbrīnoju katru cilvēku, jo man uzticējās. Es to ļoti augstu novērtēju,” stāsta fotogrāfe, kura katra iemūžinātā jelgavnieka dzīvesgājumu atspoguļojusi arī aprakstā. Vienam fotostāstam Dz.Žvagiņa veltījusi vidēji astoņas stundas.

 

Pārvar bailes no augstuma

 

Fotogrāfe atzīst, ka katra tikšanās bijusi kā jauns piedzīvojums un par katru varētu stāstīt nenogurstot. “Vai es kādreiz varēju iedomāties, ka man  būs iespēja Latvijas Nacionālo operu un baletu iepazīt arī no aizskatuves? Nē! Bet man tas izdevās, jo diriģents jelgavnieks Aigars Meri mani turp aizveda, turklāt viņš sagrāva manu priekšstatu par klasiskajiem mūziķiem. Izrādās, viņš spēlē futbolu, un tieši tāpēc tapa bilde ar futbolbumbu uz operas fona. Jelgavnieks pilots Ēriks Blekte man ļāva iekāpt pilota kabīnē, iepazīstināja ar “airBaltic” floti. Lai gan man bija jāiztur nopietns drošības tests, es tur biju, redzēju, iemūžināju… Otro reizi diez vai kaut ko tādu piedzīvošu. Jelgavnieks Vilnis Bušs, kurš ir uzkāpis Everestā un savā cienījamajā vecumā turpina kāpt kalnos, iemācīja man priecāties par dzīvi vēl vairāk,” aizrautīgi stāsta Dzintra, papildinot, ka, pateicoties šim projektam, pārvarējusi bailes no augstuma. “Lai iemūžinātu Jelgavas Svētā Simeona un Svētās Annas pareizticīgo katedrāles zvaniķi Jeļenu Leonardu Ņikiforovu, man vajadzēja kāpt zvanu tornī, un tas bija izaicinājums, jo baidos no augstuma. Taču es to paveicu!” gandarīta ir Dz.Žvagiņa, atklājot, ka ar lielu daļu no fotoprojekta dalībniekiem viņa joprojām uztur kontaktus.

 

Pēdējie stāsti tapuši pagājušajā vasarā

 

Pagājušajā vasarā tapa pēdējie fotostāsti, un tajos galvenokārt iemūžinātas jelgavnieku ģimenes un kolektīvi, piemēram, “Vēja zirdziņš”, “Dimzēns”, Celmu ģimene, arī daudzi Jelgavas mākslinieki. “Satikos arī ar pasaulē pazīstamo modeli Karlīnu Cauni, kas mainīja manus priekšstatus par modelēm, – tik fantastisks, vienkāršs, sirsnīgs un pretimnākošs cilvēks! Kolosāla bija tikšanās ar Artjomu Stešanovu, kurš bija pirmais LLU students no Jelgavas sadraudzības pilsētas Magadanas, sākot mācības 2008. gadā. Viņš pabeidza studijas un turpina dzīvot Jelgavā, ir izveidojis ģimeni un šobrīd ir tehnologs mūsu šokolādes fabrikā,” stāsta Dz.Žvagiņa.

 

Mēs cits citu pazīstam

 

Fotogrāfe pārliecinājusies: lai gan šķiet, ka Jelgava ir ļoti liela, mēs cits citu pazīstam vai kaut kādā veidā esam saistīti. “Piemēram, Jelgavas Autobusu parka mēneša labākā šofere Iveta Zālmane skolas laikā pie mana fotostāsta varoņa Ulda Rogas ir mācījusies zīmēšanu,” piebilst Dz.Žvagiņa.

 

Viņa pieļauj, ka, iespējams, būs skumji, jo kaut kas labs ir beidzies. “Taču man jau ir idejas, kā uz jelgavniekiem paskatīties vēl citādāk,” nosaka Dz.Žvagiņa.

 

 

Foto: Jelgavas pilsēta

 

Informācija sagatavota

Jelgavas pilsētas pašvaldības

Sabiedrisko attiecību pārvaldē