16.6 °C, 0.8 m/s, 87.5 %

Jaunumi

Sākumlapa JaunumiSportsPieveic 100 jūdžu ekstrēmo ultramaratonu
Pieveic 100 jūdžu ekstrēmo ultramaratonu
06/02/2020

Jelgavas skrējējs Edgars Bukšs atgriezies no Lielbritānijas, kur startēja ekstrēmajā ziemas ultramaratonā gar Atlantijas okeāna krastu. Viņš apmēram 170 kilometrus garo distanci noskrēja nepilnās 30 stundās un ieguva 38. vietu starp 111 finišējušajiem skrējējiem.

Šis E.Bukšam bija jau desmitais ultramaratons, tostarp piektais ārzemēs, bet, kā atzīst pats skrējējs, sarežģītākais un ekstrēmākais. “Oktobra beigās sāku meklēt sev jaunu izaicinājumu šim gadam. Tā kā man optimālais laiks, lai sagatavotos ultramaratonam, ir trīs mēneši, meklēju piedāvājumus gada sākumā vai agrā pavasarī. Patiesībā tā ir nesezona un piedāvājumu nav daudz. Man palaimējās uziet šo skrējienu Lielbritānijā, bet organizatori atbildēja, ka reģistrācija jau noslēgusies un rindā ir ap simts gaidītāju. Pēc pusotras nedēļas tomēr saņēmu piedāvājumu startēt –man par labu nospēlēja tas, ka organizatori vēlējās piesaistīt pēc iespējas vairāk ārzemnieku,” stāsta Edgars. Tā sācis gatavoties.

 

Par spīti vētrai

Gatavošanās procesā skrējējs aizvadīja 8–10 treniņus nedēļā, iekļaujot arī spēka treniņus un baseinu, lai nostiprinātu dziļo muskulatūru un fizisko sagatavotību, kā arī ātruma treniņus. “Informācijas par šo skrējienu bija maz, bet zināju, ka būs slikti laikapstākļi, kam arī gatavojos. Tāpēc klusībā priecājos, ka Latvijā šī ziema ir apmēram tāda kā Lielbritānijā. Rēķinājos, ka būs vējains, bet ne ka vēja stiprums sasniegs 25 metrus sekundē! Ja jāskrien 30 stundas un ir šāds spēcīgs vējš savienojumā ar lietu, ir svarīgi, lai tu vienkārši nenosalsti. Ja nespēj vairs sasildīties, agri vai vēlu no tālākas dalības visdrīzāk būs jāatsakās. Tāpat nav pārāk patīkami, ja skrien gar stāvām klintīm, kad vējš tevi purina un dubļi līdz potītēm,” apstākļus ieskicē E.Bukšs, piebilstot, ka daudzi dalībnieki tieši slikto laikapstākļu dēļ izstājušies.

 

Uzkāpj 30 gaiziņos

Tāpat negaidīti bijis tas, ka liela daļa distances vedusi kalnup. “Skrējēji, izvēloties ultramaratonu, pievērš uzmanību arī kāpuma metriem trasē. Piemēram, Gaiziņam būtu kādi 200 metri. Šī skrējiena organizatori bija norādījuši 4000 kāpuma metru, kas, rēķinot uz visu distanci, nav nekas neparasts, var pat teikt, ka tas ir standarts. Bet mans viedpulkstenis trasē saskaitīja 5900 metru!” stāsta Edgars, norādot: šis bija otrs faktors, kas daudzus piespieda izstāties.

 

Viņš lēš, ka apmēram trešdaļa trases nebija skrienama – bija jākāpj vai nu klintīs, vai jāpārvietojas pa ļoti akmeņainu segumu, pa kādu skriet ir gandrīz neiespējami. “Var paslīdēt, sasisties, izgriezt vai izmežģīt kāju, plus vēl mitri apavi, nestabila virsma, uz kā likt pēdu, un ir berze, rodas tulznas,” tā skrējējs. Arī viņam pēdējā kontrolpunktā bija nepieciešama mediķu palīdzība, lai apkopj tulznainās kājas, un viņš varētu pabeigt distanci.

 

Atgriežas ar zelta medaļu

Sportistiem starts tika dots 31. janvārī pulksten 12 pēc vietējā laika. Edgara klusais mērķis bija pieveikt trasi ātrāk nekā 30 stundās. “Organizatori pirms starta paziņoja, ka dalībniekiem tiks pasniegtas trīs krāsu medaļas – atkarībā no laika, kādā veikta distance. Tie, kuri iekļausies līdz 24 stundām, saņems melnas medaļas. Ja finišs ir līdz 30 stundām – zelta medaļa, pārējiem – sudraba medaļa. Tad es sev izvirzīju mērķi iekļauties 30 stundās,” stāsta jelgavnieks.

 

Tā kā Edgaram jau ir pieredze ultramaratonos, viņš ir sācis izprast savu ķermeni un atpazīt tā raidītos signālus, tomēr noskriet 30 stundas nav viegli, un agrāk vai vēlāk iestājas lūzumpunkts. “Biju apņēmies, ka nepadošos – vai nu finišēšu, vai mani no trases iznesīs. Tomēr pēc noskrietiem simts kilometriem naktī kāpjot klintīs un neredzot ne galu, ne malu, man piezagās doma – nu, kad tas beigsies?” atzīst E.Bukšs. Viņš tomēr rada spēkus, lai distanci turpinātu un arī finišētu.

 

Atbirums – apmēram puse

Pēdējā kontrolpunktā apmēram 135. kilometrā viņš saprata, ka finišēt ātrāk nekā 30 stundās viņam neizdosies, tomēr nepadevās. “Trases pēdējie 30 kilometri izrādījās skrienami, un man atausa cerība. Ātri galvā izrēķināju, cik ātri man jāskrien, lai iekļautos nospraustajā laikā, un man izdevās – pat ietaupīju 20 minūtes,” gandarīts par paveikto ir Edgars. Viņš finišēja 29:39,52 stundās un kopvērtējumā ieguva 38. vietu no 111 finišējušajiem skrējējiem. Pavisam uz starta izgāja 227 skrējēji no 18 valstīm, tostarp Vācijas, Polijas, Brazīlijas, Kanādas, Ķīnas, Nīderlandes, Īrijas, Austrālijas, Francijas un Latvijas.

 

Šis skrējiens ir īpašs arī ar to, ka tās ir pašnavigācijas sacensības, kas nozīmē, ka trase nav marķēta un skrējēji skrien pēc tūrisma norādēm vadoties pēc navigācijas savā viedierīcē. “Apmēram 20 – 25 minūtes pazaudēju maldoties. Piemēram, tu skrien pa taku, kura pēkšņi sazarojas. Tā kā marķējumu nav, pašam jāizlemj, pa kuru skriet tālāk, un var gadīties, ka esi ieskrējis strupceļā un jāgriežas atpakaļ,” stāsta skrējējs.

 

Kopumā sacensības notika sesto gadu, un līdz šim finišējušo dalībnieku skaits nav bijis lielāks par pusi. Piemēram, 2016. gadā izstājušies pat 78 procenti dalībnieku, bet šogad – 51 procents.

 

Arī skrējēji izmanto nūjas

Daudzus varētu pārsteigt, ka attēlos skrējēji redzami ar nūjām rokās, bet Edgars norāda: ultramaratonā, īpaši, ja trase vad pa kalnainu apvidu, tas nav nekas neparasts. Tāpat maldīgi ir domāt, ka nūjas ir tādas pašas, ar kādām nereti redzam pilsētas ielās nūjojam vecāka gadagājuma cilvēkus. “Katrs skrējējs pats izlemj, kādu aprīkojumu izmantot, un šoreiz es nūjas izmantoju jau no pirmajiem skrējiena metriem. Izmantoju tās kāpienos un noskrējienos, arī citās vietās, kur man tās varēja palīdzēt. Protams, nūjas uzreiz nozīmē arī papildu smagumu, kas visu skrējiena laiku jānes. Tās var izjaukt četros apmēram 30 centimetros garos gabalos un ielikt somā, bet es tās nesu rokās. Bija žēl, ka distances vidū viena no nūjām salūza,” stāsta Edgars, piebilstot, ka elites skrējēji, kuri cīnās par vietu labāko sešiniekā, nūjas parasti gan neizmanto.

 

Pārbauda savu spēju robežas

Tikai tagad, kad pēc skrējiena ir pagājušas vairākas dienas, Edgars sāk apzināties, ko viņš ir paveicis. Viņš atzīst: radu un draugu apsveikumi liek novērtēt paveikto, un neviļus rodas sajūtas, ka ir paveikts kas tiešām ievērības cienīgs. “Tas bija īsts izdzīvošanas pasākums,” viņš rezumē.

 

Šis 34 gadus vecajam jelgavniekam E.Bukšam bija desmitais ultramaratons. Pieci no tiem noskrieti ārzemēs. Tikpat garu distanci viņš jau noskrēja 2018. gadā Horvātijā – toreiz viņš finišēja pēc 34 stundām un 11 minūtēm. “Skriet sāku pirms gadiem desmit, un nu praktiski esmu pārgājis uz bezseguma skriešanu – pa zāli, zemi, akmeņiem. Šogad vēl plānoju startēt Latvijas skriešanas seriālā “Stirnu buks”, grūtākajā maratonā “Vilkaču maratons”, Siguldas kalnu maratonā un “Cēsu Eco Trail” sacensībās, savukārt jūnijā došos uz Altaja Republiku Sibīrijas Federālajā apgabalā Krievijā, kur plānoju piedalīties 130 kilometru skrējienā,” Edgars ieskicē savus plānus.

 

Savukārt reiz kādā intervijā viņš ir teicis: “Katram, kurš piedalās ultramaratonā, ir sava motivācija. Ir 20–30 elites skrējēji, kas ir profesionāļi, un pārējie. Kādam tā ir iespēja būt dabā, iepazīt citas valstis. Man tā ir sevis pārbaudīšana un vēlme uzzināt, uz ko esmu spējīgs.”

 

 

Foto: Facebook.com/MudCrew un no personīgā arhīva