18.7 °C, 1.7 m/s, 79.4 %

Jaunumi

Sākumlapa JaunumiSportsStartē kopā ar četrkājaino draugu
Startē kopā ar četrkājaino draugu
11/10/2020

Jelgavnieks Edgars Bukšs ir saimnieks Rodēzijas ridžbekam jeb Āfrikas lauvu sunim. Viņa oficiālais vārds saskaņā ar ciltsrakstiem ir Godsent Muse Delightful Delani, bet saimnieks savu draugu ikdienā sauc par Hati, kas ziemeļu tautu mitoloģijā nozīmē – vilks, kas seko saulei un mēnesim. “Suni meklēju, lai man pašam būtu lielāka motivācijas trenēties un lai treniņu procesu padarītu jautrāku,” atzīst garo gabalu skrējējs Edgars.

Ar savu nākamo mājdzīvnieku un draugu Edgars iepazinās kādā sestdienas rītā, dzerot kafiju un skatoties Animal Planet televīzijas kanālu. “Rodēzijas ridžbeka jeb Āfrikas lauvu suņa šķirne izveidota Dienvidāfrikā ar mērķi piedalīties lauvu medībās. Latvijā tā ir samērā reta šķirne,” stāstu iesāk Edgars. Nu Hati jau teju pusotru ir Bukšu ģimenes loceklis un arī saimnieka Edgara treniņu biedrs.

 

Trenējas vienā no grūtākajām trasēm

“Ar suni vismaz trīs reizes nedēļā kopā trenējamies. Sākumā skrējām, lai vienkārši uzturētu suni fiziskajā formā, bet pēc tam radās doma pamēģināt nostartēt kanikrosā jeb skriešanas sacensībās, kurās suns ir sasaistē ar cilvēku,” Edgars teic, ka ar suni kopā skrien gan pa Jelgavu un tuvējo apkaimi, gan abi dodas uz trasēm, kurās notiek skriešanas sacensības.

 

Piemēram, par vienu no grūtākajām trasēm Latvijā Edgars uzskata Āžu kalnu Tukuma novadā, kurā jau četrus gadus tiek rīkots “Vilkaču maratons”. “Šo sacensību distance ir 42 kilometri, kas sadalīti 13 apļos. Aplis sastāv no stāvām nogāzēm, kas ir tik jaudīgas, ka pēc pāris apļiem kājas sāk atteikt. Turp ar suni regulāri devāmies, kad gatavojos šī gada maratonam. Un bija pat tā, ka pēc sešiem noskrietiem apļiem Vilkaču trasē es biju piekusis, bet pārinieks nē. Viņš ar savu 4×4 kalnos vilka labāk nekā es ar savu pakaļas piedziņu,” tā Edgars, kurš “Vilkaču maratonā” ir startējis trīsreiz.

 

Tiltam pāri – rāpus

Septembra vidū viņš īstenoja savu ideju un kopā ar Hati pirmo reizi piedalījās kanikrosā. “Pirmais starts mums bija Ērgļu Stirnubuka posma ietvaros. Sen nebiju izjutis tādu stresu un uztraukumu pirms starta kā šajās sacensībās. Mute man bija izkaltusi, jau stāvot uz starta līnijas. Sunim, kurš vēl 10 sekundes pirms starta stāvēja ar pakaļu pret starta līniju un garlaikojās, gan stress netraucēja. Pirmie 100 metri pēc starta šāviena bija iespaidīgi. Galvenā doma bija nenosisties starp pārējiem 30 suņiem un nedabūt sirdstrieku no mežonīgā tempa. Pulss noteikti bija tuvu 200! Pēc 500 metriem abi ar suni sākām saprast, kas notiek, un mēģinājām sakārtot savu skriešanas ritmu. Sākumā šaubījos par sava suņa spējām mani vilkt, kas mums nav ierasta lieta, bet ātri vien sapratu, ka tā nebūs problēma – pirmajos kilometros man pat bija viņš jābremzē, jo nevarēju tikt līdzi Hati tempam. Jautrība sākās distances beigu daļā, kad bija jāšķērso trīs tilti, no kuriem divi bija pontonu tilti. Kā jau tipiskiem amatieriem, tiltu šķērsošana gluži nav mūsu ikdienas nodarbe. Kad nonācām pie tilta, bijām otrie, bet mans draugs tiltu šķērsoja rāpus, turklāt ne tajā ātrākajā tempā. Tā nu palaidām priekšā citus dalībniekus un beigās knapi izcīnījām 3. vietu,” pirmo kopīgo startu ar savu mīluli atceras Edgars. Viņi ieguva 3. vietu gan kopvērtējumā no 39 dalībniekiem, gan savā grupā – CCM E jeb kanikrosa kungu elites (no 17 līdz 39 gadiem) grupā. Viņš uzskata, ka priekš pirmajām sacensībām gan rezultāts, gan iznākums ir labs.

 

Uztver kā spēli

Nu abiem aiz muguras ir vēl vieni mači, kas notika oktobra sākumā Milzkalnā. “Gribējās ticēt, ka šoreiz būs vieglāk, bet smagi kļūdījos,” atzīst skrējējs un turpina: “Viens no mūsu komandas dalībniekiem (tas nebiju es) uzskatīja šo par kādu spēli un mērķtiecīgi sabotēja visu skrējienu. Skrienot ar ātrumu kilometrs četrās minūtēs, vēl cīnīšanās ar cirkaču blakus neraisa tās priecīgākās domas. Trasē arī vairākkārt apstājāmies, tad dzināmies pakaļ, un tas atņēma pārāk daudz spēka, kuru mums finiša taisnei nepietika. Līdz ar to izcīnījām 2. vietu no visiem 30 dalībniekiem, bet savā grupā bijām pirmie,” stāsta Edgars.

 

Jāmāca vilkt

Pēc divām aizvadītām sacensībām Edgars atzīst, ka, lai arī rezultāti ir samērā labi, vēl daudz kas jāmācās. “Kanikross balstās uz to, ka suns distancē velk saimnieku. Mans suns vēl ir jauns – viņam ir tikai 16 mēneši – un viņam vēl putni galvā, turklāt apmācīt suni kvalitatīvi vilkt savu saimnieku pavadā ir ārkārtīgi grūti. Šie treniņi ir ļoti specifiski, un nepietiek tikai ar manām komandām. Tāpat suns jāpieradina pie skriešanas iemauktiem,” ieskicē skrējējs.

 

Lai Hati attīstītu vilkšanas prasmes, palīgā tiek saukta Edgara sieva. Viņa brauc ar velosipēdu pa priekšu, Edgars ir sasaitēts ap vidukli ar speciālo kanikrosa jostu, kas sakabināta ar suņa iemauktiem, un suns, instinktīvi gribot panākt saimnieci un dzenoties viņai pakaļ, velk uz priekšu arī Edgaru.

 

Mājās īsts delveris

Ar suņa milzīgo enerģijas lādiņu nākas sadzīvot arī ikdienā, bet Edgars uzskata, ka viņa raksturs ir piemērots šādam sunim – hiperktīvam un reizē arī nopietnam. “Ar Hati nedrīkst ucināties. Jābūt ar stingru balsi. Ridžbeks ir šķirne, kas ļoti ātri saprot, ja esi vājš raksturā, un sāk kāpt uz galvas un izmantot iespējas kaut kur aizskriet, kaut kādas muļķības sadarīt. Jāiedibina respekts pret sevi,” apmēram tāda varētu būt īsā pamācība topošajiem ridžbeka saimniekiem.

 

Edgars arī atzīst, ka ar šīs šķirnes suni viegli nav – tieši viņa hiperaktivitātes dēļ. Viņš ir dauzonīgs, kustīgs, vienmēr gatavs spēlēties, draudzīgs, prieku izrāda, intensīvi laizot saimnieku, bet, ja netiks rasta iespēja enerģiju izlādēt, suns var saplosīt jebko. “Man pat mūra sienās jau ir izgrauzti caurumi,” ar smaidu piebilst Edgars.

 

Trase pa īsu

Un kanikross ir viens no veidiem, kur izlikt suņa enerģiju, turklāt skriešana arī Edgaram ir tuva. “Ja iepriekš man likās, ka kanikross ir salīdzinoši mierīgs sporta veids, tad, pašam noskrienot sacensības, sāc saprast cik tas tomēr ir grūti. Pašas sacensības ir ārkārtīgi dinamiskas, jo distance ir īsa – abos posmos distance bija septiņi kilometri –, un līdz ar to ir jāskrien ļoti ātri un jākoncentrējas ne tikai uz savām darbībām, bet jākontrolē vēl ir suns, kurš sacensību laikā var izspēlēt visādus jokus. Sacensībās ir arī augsts adrenalīna līmenis, lieli ātrumi. Suņi spēcīgi un brīžiem grūti kontrolējami. Zaudējot kontroli, ir liela iespēja iedzīvoties pamatīgos savainojumos, īpaši skrienot no kalna lejā,” par nesen iepazīt sākto sporta veidu stāsta Hati saimnieks, piebilstot, ka ikdienā ar suni neskrien distances, īsākas par 10 kilometriem, tāpēc priecātos, ja arī sacensībās distances būtu garākas.

 

Nākamais starts viņiem plānots jau 24. oktobrī Kandavas Stirnubuka posma ietvaros. “Cik nopietni pievērsīšos kanikrosa sacensībām, vēl grūti pateikt, bet hobija līmenī noteikti to turpināsim. Pašam forši, sunim socializēšanās, un vēl adrenalīns un sports,” rezumē Edgars.

 

Foto: no E.Bukša personīgā arhīva